Nesteidzīgi baudot melnu, stipru kafiju bez cukura un piena, paralēli “šķirstot” ziņas par notiekošo ārpus dzīvokļa sienām, starp daudziem notikumiem “acīs iekrita” kāds vērtīgs padoms. Kā ne vienu vien reizi dzīvē noticis, arī šoreiz jaunums bija kā “grūdiens” kādam citam procesam – aizceļošanai atpakaļ laikā līdz tai dienai, kad pats saņēmu līdzīgu padomu. Tā radās doma uzrakstīt šo stāstu par lapu. Ne pa “lapu dzelteno, kas kaut kur augstu, augstu gaisā”. Bet par parasto, A4 papīra lapu.
Tā bija viena no pirmajām dienām, kad turpinot militāro dienestu es nonācu Nacionālo bruņoto spēku (NBS) štābā. Tur sastapu dažādus interesantus cilvēkus ar kuriem risinājās ne mazāk interesantas sarunas. Vienā no tādām sarunām kāds pulkvežleitnants ar sarkanām uzšuvēm, kurš lielāko pieredzi bija iekrājis dienot Padomju Armijā, man silti ieteica: “Lai nenonāktu lielās nepatikšanās, kad vien iespējams, piesedz savu pēcpusi ar papīra lapu”. Toreiz viņa teikto uzklausīju ar pieklājīgu smaidu, neiedziļinoties dzirdēto vārdu jēgā.
Daudzus gadus vēlāk, kad Latvija gatavojās iestāties NATO un arī Eiropas Savienībā, pāris reizes gadā NBS štābā saņēma desmitiem jautājumus uz kuriem vajadzēja sniegt atbildes un nosūtīt uz Briseli. Nesaukšu to par sagadīšanos, bet vismaz divus gadus informācijas apkopošana un atbilžu sagatavošana ietilpa manos pienākumos.
Protams, ne jau es vienpersoniski izlēmu, kāda būs atbilžu gala redakcija. Uz Briseli nosūtāmā dokumenta gala versiju vienmēr apstiprināja kāds no augstākstāvošiem priekšniekiem. Tā notika arī tajā gadā. Sagatavoju nosūtāmā dokumenta “gala” versiju un atdevu priekšniekam caurskatīšanai. Nākošajā dienā to saņēmu atpakaļ ar diezgan apjomīgiem labojumiem rokrakstā starp rindiņām un uz lapu malām. Ar rīkojumu: “Izlabo un nosūti!”. Tā arī izdarīju un aizmirsu.
Šādas “aptaujas” ceļš bija tāds, ka Briselē saņemtās atbildes vispirms caurskata ierēdņi. Tad viņi “it kā” Latvijas vārdā sagatavo kopsavilkumu politiķiem un lēmumu pieņēmējiem, bet vispirms to atsūta atpakaļ uz Latviju – vai ir kādi labojumi un papildinājumi šīm “gala” variantam.
Kad dažas nedēļas vēlāk šāds apkopotais ziņojuma variants nonāca atpakaļ uz mana priekšnieka galda, saņēmu rīkojumu nekavējoties ierasties pie viņa. Jau no pirmajiem mirkļiem viņa kabinetā nācās noklausīties to, kādi idioti ir visapkārt un kurš tādu informāciju ir nosūtījis uz Briseli. Biju pārliecināts, ka viņaprāt viens no tiem vārdā nenosauktajiem esmu es. Saņēmu uzdevumu noskaidrot “vainīgos”.
Izejot no priekšnieka kabineta sapratu, ka tālu nebūs jāmeklē, jo man reizēm piemīt kāds netikums – dažus papīrus glabāt ilgāk nekā šķiet tie būs vajadzīgi. Šis bija tāds gadījums, jo pacilāju vairākas mapes un vienā no tām atradu vajadzīgās papīra lapas. Paņēmu tās un devos atpakaļ pie niknā priekšnieka.
Iegājis kabinetā noliku pieminētās papīra lapas viņa priekšā uz galda: “Šis ir uz Briseli nosūtītā ziņojuma saskaņotais gala variants”. Ar dusmīgi sarauktu pieri priekšnieks uzmeta skatienu dokumentam, viņa uzacis augstu pacēlās un iestājās klusums. Nepārprotami atpazina savu rokrakstu. “Labi, atstāj pie manis, es pats visu caurskatīšu”, pēc īsa klusuma brīža viņš noteica. Tajā gadā šo dokumentu NBS štābā vairs neredzēju, tomēr … vēl pēc dažām nedēļām “sastapu” Briselē. Bet tas jau būs cits stāsts.
Savukārt runājot par “piesegšanos” ar lapu – kāda sagadīšanās! Laiki mainās, cilvēku daba nē, neatkarīgi no tā – vai formas tērpā vai citādi ģērbts. Tagad tādus pašus ieteikumus cits citam dod augsta līmeņa valsts ierēdņi, jo mutiski teikto var grozīt katrs “pēc savas vajadzības” vai pat teikt, ka kāda saruna vispār nav notikusi un oponenta teiktais nav taisnība.
