Gandrīz jebkura pensionāra nodarbošanās ir dažādu fotogrāfiju pārcilāšana vai digitālā pāršķirstīšana. Vai tad es būtu kāds izņēmums? Nebūt nē. It īpaši, ja fotografēšanu man brāļi ierādīja vēl tālajā bērnībā un man tā joprojām ir patīkama brīvā laika nodarbe. Tad nu ir ko skatīt un šķirstīt.
Vienā tāda atmiņu ceļojuma laikā manās rokas nonāca fotogrāfija, kurā esmu redzams sēžot vienā pat tajos laikos ikdienā mazāk redzama “piegriezuma” automašīnā. Bija tāds periods, pirms kādiem 30 gadiem, kad braucu ar tumši zaļu Mazda 929. Tās ražošanas gads – apmēram 197x.
Pirms šī Mazda 929 nonāca pie manis, iepriekšējais īpašnieks bija cītīgi piestrādājis pie tās vizuālā tēla saglabāšanas. Izrādās, ka abi priekšējie spārni, nedaudz pielabojot, derēja no viena Moskvič modeļa. Priekšējā bamperī izvietotos gabarīta un pagrieziena lukturīšus varēja aizņemties no Žiguļa. Bet aizmugurējā tilta oriģinālo atsperu vietā ieliktas pavisam nopietnas lokšņu atsperes. Jo saimnieks tad būvēja sev māju un auto labi noderēja materiālu sagādāšanai.
Lai nu kā, bet Latvijā uz ceļiem otru tādu automašīnu es neredzēju. Bija viena, nedaudz līdzīga, bet ne tieši tāda. Tādēļ arī piesaistīja cilvēku skatus. Reiz sēdēju automašīnā uz ielas, kad garām gāja sieviete, kurai pie rokas turējās saniķojies puisēns. Ieraudzījis šo Mazdu, puisēns apstājās un sāka raustīt mātes roku: “Mammu, mammu, skaties, cik skaista automašīna!”.
Kad automašīna nonāca mānās rokās, tā bija apmēram 20 gadus vecs. Līdz ar to nebija svešas dažādas tehniskas problēmas. Lai ar tām tiktu galā, nācās improvizēt. Piemēram, izrādījās, ka Mazdas benzīna sūknis darbojās tieši tāpat kā Zaporožec autonomās apsildes benzīna sūknis. Un ļoti labi pildīja savas funkcijas arī pēc pieskrūvēšanas pie Mazdas virsbūves.
Lielākās problēmas sagādāja motors. Kādu dienu tas atteica un vajadzēja nopietnu remontu. Deviņdesmitajos gados remontēt ārzemju automašīnu – tās pamatīgas galvassāpes. Sākot ar to, kur atrast vajadzīgās daļas? Cik tās maksās? Ja remontēs uz vietas, vai būs pietiekoši kvalitatīvi?
Piemēram, virzuļu gredzenus atradu Lielbritānijā. Kad tos piegādātājs ieveda Latvijā un uzzināja tā brīža tirgus cenu, tad … nosauca četras reizes lielāku maksu par tiem, nekā tie maksāja tur, aiz Lamanša. Izdevīgāk bija meklēt kādu vietējo analogu. Kloķvārpstas slīpētāji nu … laikam bija praktikanti. Pēc motora salikšanas, nekas vienkārši … negriezās. Noliku auto pagalma tālākajā stūrī, kur tas vismazāk kādu traucēja.
Tomēr arī tur Mazda 929 bija iekritusi kādam acīs. Pēc kāda laika zem logu slotiņas pamanīju papīra lapiņu ar tekstu – ja es vēloties pārdot šo auto, lai zvanot uz tādu un tādu telefona numuru. Nodomāju, ka kāds grib pajokot. Nepiezvanīju. Biju jau aizmirsis par to papīra lapiņu, kad mani uzmeklēja divi kungi. Vienu pazinu, vietējais. Otrs – viņa draugs. Gribot pirkt to Mazdu. Pārjautāju – vai nopietni? Tā vienu dienu to skaisto auto uzvilka uz evakuatora un aizveda uz Latvijas pretējo malu, Liepāju. Vairs neesmu neko dzirdējis, ne arī redzējis braucam pa ceļiem. Varbūt joprojām stāv kādā siena šķūnītī? Stāsta, ka tad mazāk rūsējot.
