Pēc tam, kad daži (tajā skaitā arī es) “sadumpojās” pret iešanu pa šauro taku pāri kalnu korei Hibīnos, mums sanāca “piespiedu” brīvdiena. Virzienā, kurā vajadzēja doties pa citu taku, raktuvēs notika spridzināšanas darbi. Taka slēgta. Grupas vadītājs par to īpaši nesatraucās, jo mēs to varot atļauties. Iespējams, ka viņam jau iepriekš bija arī “plāns B”, par ko mēs nezinājām.
Laiku īsinājām pārstāstot dažādus interesantus atgadījumus un vienkārši gulšņājot saulītē. Grupā bija arī viena dāma, kura ļoti labi pieprata pavāra lietas. Uzreiz gan piebildīšu, ka ēst gatavojām visi, pēc grafika, ne tikai viņa vien. Tajā dienā viņa nolēma mūs pārsteigt un palutināt ar kalnos uz ugunskura gatavotu … piena ķīseli. Vai kaut ko tam līdzīgu. Tas viņai lieliski izdevās. Gan pārsteigums, gan ķīselis.
Kad tas bija gatavs, notika netīkams misēklis … katliņš apgāzās un vēl karstais kārums … izgāzās uz takas. Ko nu? Nelaidīs tādu labu mantu zudumā! Tādēļ karsto bezsatura masu ar visādiem līdzekļiem no takas (ar visām skujām un pa kādai lapai) pārvietoja uz biezu polietilēna maisu ar stipriem rokturiem un pakāra kokā. Lai atdziest. Dienas gaitā ar karotēm tieši no maisa saldais ēdiens pārvietojās mūsu vēderos. Netraucēja arī skuju un lapu piedevas. Gluži pretēji, “piemaisījumi” visam procesam piedeva savu pikantumu.
Vai ziniet, kas ir “kalnu šampānietis”? Par to pats uzzināju tikai Hibīnos. Katram gadījumam un dezinfekcijas nolūkiem man bija uzdots ņemt līdzi pēc iespējas tīrākas raudzes spirtu. Tādu arī dabūju. Par laimi nebija nekādas vajadzības to lietot ārstniecības vajadzībām. Toties tas noderēja citā gadījumā. Ticiet vai nē, ar tīrā spirta palīdzību varēju iekurt ugunskuru pāc tam, kad visu nakti lija stiprs lietus un viss mezā bija vienkārši … ļoti slapjš. Vajadzēja pacietību, bet, kaut iesākumā tikai ar vāju zilu liesmu, tomēr ugunskurs iedegās.
Solīju stāstīt par “šampānieti”. To “brūvēt” brīvdabas apstākļos mums iemācīja grupas vispieredzējušākais dalībnieks. Viņš bija arī kā sava veida instruktors un padomdevējs sarežģītās situācijās. Pieredze dara savu. Man liekas, ka viņa mugursoma bija daudz vieglāka par pārējo ceļotāju somām. Nekā lieka.
To dziru gatavojām šādi: krūzē ielej vienu vai divus “mutes pilnumus” ūdens. Tad pielej nedaudz spirta. Kruzes augšu cieši nosedz ar plaukstu un krūzi brīdi spēcīgi krata. Tad krūzi spēcīgi atsit pret ceļgalu un tas saturu izdzer. Sanāk “ugunsdzira” ar burbuļiem. Tā mēs paniekojāmies pēdējā naktī pirms “nokāpšanas” ielejā. Lielisks miegs naktī.
Tomēr, kā jau mācoties mēdz notikt, kaut ko bijām sadarījuši nepareizi. Vai nu ar šķidrumu proporcijām, vai ar kopējo daudzumu. Nākošajā dienā dikti slāpa. “Sausās mutes” sindroms. Iesākumā sausumu “dzēsām” pasmeļot ūdeni no strauta ar krūzēm. Bet meklē nu krūzi katru reizi un rokā to nenesīsi. Līdz vairāk izslāpušie metās četrrāpus pie strauta un “sūca pa taisno”. Vien vajadzēja ievērot noteiktus drošības pasākumus – lai mugursoma ļauj pēc tam piecelties. Ko no tā mācīties? Arī labās lietas jābauda ar mēru un saprātu.
Tā bija mūsu kalnu gājiena pēdējā diena. Vakarā vilciens mūs veda “atpakaļ” ziemeļu virzienā uz Murmansku. Pēc tās reizes nekad vairs neesmu nesis smagu mugursomu … lai atpūstos. Darba vajadzībām gan. Bet tie tad pavisam citi stāsti. Šis stāsts ir turpinājums manām atmiņām par: “Pirmais un pēdējais pārgājiens kalnos”.
