Nedaudz par mazāk zināmām vēstures lapaspusēm. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās man bija iespēja vairākas nedēļas pilnveidot savas angļu valodas prasmes Kanādas Bruņoto spēku Valodas skolā Bordenas militārajā bāzē. Process bija intensīvas. Uz skolu gāju kā uz darbu, kur dažādas nodarbības un patstāvīgais darbs katru dienu astoņas stundas. Plus mājas darbi vakaros.
Tomēr ne viss krāsojams tik drūmos toņos, jo reizēm skolas vadība piedāvāja arī kaut ko visai interesantu. Viens no tādiem notikumiem bija mūsu mācību kursa (kurā bez manis un Korejas majora bija tikai pulkveži un ģenerāļi) viesošanās netālu esošās pilsētas Barrie Rotary klubā.
Mūs, ciemiņus, sadalīja pa vienam vai diviem pie katra Rotary kluba biedru galdiņa. Protams, kā tādos gadījumos pieņemts, bija vairākas oficiālas uzrunas. Tomēr mani pašu vairāk interesēja sarunas ar galda biedriem. Protams, cik nu to ļāva valodas prasmes.
Man blakus sēdēja kāds cienījama vecuma kungs (raugoties no mana paša vecuma tajā laikā). Viņa profesija ārsts, ar vācu “saknēm”. Toreiz par to (viņa izcelsmi) daudz nedomāju, jo Otrais pasaules karš daudzus cilvēkus izmētāja pa svešām zemēm tālu no mājām. Tajā skaitā manas mātes brāli Osvaldu, kurš Latviju atstāja 1944.gadā, sava mūža nogalē dzīvoja Kanādā un atstāja nelielu radu pulciņu. Ar dakteri vairāk runājām par to, kā tas bija – atrast savu vietu, iedzīvoties svešā zemē. Protams, ka par šo tēmu vairāk (un labprāt) runāja viņš.
Kādēļ manam stāstam tāds ievads? Pavisam nesen lasīju rakstu par to, kā liels skaits vāciešu nonāca Kanādā jau Otrā pasaules kara laikā, kad abas valstis vēl karoja viena pret otru Eiropā.
Tie bija tūkstošiem vācu karagūstekņi, kurus no Eiropas ar kuģiem pārveda uz Kanādu. Izvērtējot katra no viņiem attieksmi un noskaņojumu, daļa vāciešu palika apsargātās nometnēs, bet daudziem bija iespēja strādāt Kanādas rūpnīcās vai lauku saimniecībās. Par padarīto darbu pat saņemot nelielu atlīdzību.
Kad beidzās karš, vācu karagūstekņiem tika piedāvāta izvēle – palikt dzīvot un strādāt Kanādā vai atgriezties Vācijā. Pēc dažādiem datiem, daudzās gūstekņu nometnēs pat līdz 30 procentiem vāciešu izvēlējās palikt Kanādā. Viņi līdz tam varēja sazināties ar saviem tuviniekiem Vācijā un uzzināt, kādā sagrautā stāvoklī ir valsts. Savukārt daļa no tiem, kuri tomēr atgriezās Vācijā, varēja salīdzināt dzīvi Kanādā un Vācijā, tādēļ pēc laika lūdza Kanādas valdībai atļauju ar savām ģimenēm pārcelties dzīvot Kanādā. Tā kā citu valstu (ne Kanādas) pilsoņiem ceļš līdz dzīvošanai Kanādā ir bijis visai atšķirīgs.
Atsevišķu stāstu veltīšu kādam notikumam Kanādā ar vācu karagūstekņu grupu, kurā atradās īpaši fanātiski Hitlera ideju atbalstītāji, labi izglītoti un augsta līmeņa virsnieki. Saite uz šo stāstu būs te, bet nedaudz vēlāk.
Atgriežoties pie pasākuma Rotary klubā. Dažas dienas vēlāk uzzinājām, ka klubs uzaicinājis ārvalstu virsniekus (mūs) piedalīties ikgadējā kluba rīkotajā labdarības pasākumā – skrējienā “Fun Run”. Protams ka Valodas skolas vadība šādu uzaicinājumu pieņēma, bet to īstenot vajadzēja mums. Arī par to – komunikācijas kļūdu pašu kanādiešu vidū un visu ap (par) skrējienu, būs viens no nākošajiem stāstiem.
