Viena lieta ir pašam zināt un arī prast ko izdarīt praktiski, bet kā to visu iemācīt citiem? Deviņdesmitajos gados šajā ziņā Zemessardzei daudz palīdzēja Lielbritānijas un Dānijas instruktori. Lai nerastos sajukums un sadarbības pārklāšanās, izveidojās sava veida jomu sadalījums. Britu instruktori mums mācīja kājnieku nodaļu un vadu taktiku, kā arī kā to mācīt apvidū. Savukārt dāņu speciālisti mācīja par vispārējiem personāla vadības principiem, bet īpaši – kā sagatavot un vadīt mācību nodarbības.
Tā vienu gadu, kad ziema tuvojās beigām, bet pavasaris vēl nebija sācies, uz Dānijas Zemessardzes akadēmiju devās pirmā Latvijas Zemessardzes instruktoru grupa. Tās sastāvā bija instruktori no Zemessardzes Kājnieku mācību centra, Zemessardzes štāba un vairākām citām vienībām. Kurss notika Nymindegabā, mācību bāzē Dānijas rietumos dažus kilometrus no Ziemeļjūras. Par tās tuvumu nepārtraukti atgādināja viļņu radītais troksnis. Sākumā domājām – tur kāda auto maģistrāle. Nē, tikai jūra.
Mums, jaunpienācējiem, nācās pierast pie dažām lietām. Vispirms jau tas, ka mācību kurss sākas … jau svētdienas vakarā. Pirmā nodarbība, ja tā varētu teikt, visiem apmācāmajiem kopīga. Praktiski kā ievadinstruktāža un administratīvo jautājumu kārtošana, kurā piedalās arī visi skolas instruktori. Mērķis – lai pirmdien no rīta, uzreiz pēc brokastīm, bez “iešūpošanās” viss var sākties. Darba nedēļa beidzās piektdien pēc pusdienām. Telpas un teritorija tad “kā izmirusi”.
Cita, personīgi mani ļoti šokējoša lieta, ka … tur smēķēja visur. Un likās, ka visi. Izņemot mācību nodarbību telpas. Es nebiju vienīgais nesmēķētājs no Latvijas. Svētdien, kad visi bija sapulcējušies uz ievada instruktāžu, telpās “nebija gaisa”. Tādēļ, kad vien bija iespējams, gājām laukā.
Kursu beidzot, kad parasti apkopo rezultātus un viedokļus, atļāvāmies par svaigā gaisa trūkumu ieminēties kursa vadībai. Tajā brīdī viņi neko nekomentēja, jo, protams, ierasta lieta. Tādēļ patīkams pārsteigums bija tad, kad ieradāmies tajā pašā skolā uz nākošo kursu apmēram pēc gada. Visi smēķējošie bija “sadzīti” nelielā telpā – smēķētavā un bija patīkami atrasties pārējās telpās.
Kursa sākums mums, padomju laika produktiem, bija visai smags. Dāņu instruktori mācīja personāla vadības pamatus. Stāstīja par lietām, kas ierastas viņu sabiedrībā, bet daudziem no mums tas likās prātam grūti aptverams. Vārda tiešā nozīmē. Tādēļ nodarbībās nācās “ņemt pauzi”, lai atrastu savādāku pieeju mūsu prātiem. Kamēr dāņu instruktori meklēja alternatīvas pieejas, tikmēr diskutējām arī paši savā starpā un beigās jau tikām pāri “krīzei”.
Kā teicu sākumā, turpmāk mācījāmies kā sagatavot un vadīt nodarbības. Par jebkuru pašu izvēlētu tēmu. Piemēram, viens kolēģis mācīja pērējiem galda klāšanu, cits – kā sagatavot makšķeri nedēļas nogalei. Svarīgi bija ievērot noteiktu metodiku un sasniegt nodarbības mērķi. Kaut arī es vairākus gadus biju strādājis arodskolā un domāju, ka visu protu šajā ziņā, ar mani bija kā ar balodi: kurš teica, ka prot un māk visu, bet beigās “tukšs”. Būtu bijuši man tādi kursi daudzus gadus iepriekš!
Un tālāk sekoja vēl interesantāks process. Ja pirmajā etapā (nosacīti), mūs mācīja dāņu instruktori, tad nākošajā līmenī katram no mums bija jābūt šī (dāņu) instruktora vietā un jāmāca kolēģi pareizi sagatavot tādu pašu nodarbību (bet pa citu tēmu). Mācījāmies ne tikai saskatīt kolēģu kļūdas, bet pēc nodarbības ar dažādiem jautājumiem “virzīt” sarunu tā, ka beigās viņš pats pamana savas kļūdas un “saskata” to cēloņus. Bieži šie vērtējošie dialogi pārvērtās par karstām “prāta spēlēm”, jo, pēc dāņu metodikas, nedrīkstēja tieši norādīt uz pieļauto kļūdu un tās cēloni. Tādēļ reizēm gadījās, ka kolēģis saprata savu kļūdu, bet, principa pēc, un, acīs skatoties, nolēma to neatzīt.
Mājās palikušie kolēģi teica, ka pēc šī kursa mēs esam kļuvuši diezgan neciešami, jo gandrīz pēc katra viņu izteiktā teikuma, kursu beigušie “mājniekiem” jautāja: “… ko Tu ar to domāji?”. Personīgi es varu teikt, ka tieši šis kurss man ļoti palīdzēja arī vēlāk dzīvē – strādājot policijā, kad pie vajadzīgā rezultāta ne vienmēr varēja nonākt “pa taisno”.
Diezgan daudz laika zaudējām dēļ valodas barjeras, jo katru teikumu uz vienu pusi un tad atpakaļ tulkoja pieaicinātie tulki. Līdz arī šeit dāņi atradu interesantu risinājumu. Kā viņi paši pēc tam teica – nolēmuši eksperimentēt. No mūsu grupas izvēlējās divus cilvēkus, kuriem bija iepriekšējā darba pieredze skolā (man un vēl vienam kolēģim). Vispirms bija īss speckurss tikai mums abiem. Pēc tam mēs “strādājām” ar kolēģiem jau latviešu valodā, bet tulki dāņu instruktoriem “pie auss” visu atstāstīja. Ja bija vajadzība, instruktori mūs paaicināja “maliņā” un deva papildus norādījumus. Tāda darbošanās ne tikai ievērojami ietaupīja laiku, bet man pašam deva lielu papildus pieredzi.
Šādu intensīvu kursu nodarbību sagatavošanā un vadīšanā, piecu dienu ilgu, pēc tam iekļāva arī Zemessardzes kājnieku mācību centra “piedāvājumā” Cēsīs. Tā vērtību apstiprināja arī kāds kursa beidzējs, kurš, kā izrādījies, pedagoga kvalifikāciju ieguvis studējot augstskolā. Pēc viņa vārdiem, piecās dienās ieguvis vairāk faktiski noderīga klasē nekā studiju gados. Ar šo nebeidzās Latvijas Zemessardzes sadarbība ar Dānijas Zemessardzes akadēmiju Nymindegabā. Par kādu arī interesantu kursu būs cits stāsts. Sekojiet līdzi https://piksens.com/tag/zs-macibu-centrs/
