Pirms neilga laika jau nedaudz pakavējos atmiņās par saviem iespaidiem no laika, kad Latvijā parādījās jauns sporta veids – vindsērfings. Es sevi neuzskatīju ne tad, ne arī tagad par īpaši aizrautīgu fanātu, tomēr tajā visā bija kaut kāda pievelkoša maģija, kas reizēm cilvēkus pamudina darīt grūti iedomājamas lietas. Kā piemēru minēšu kādu gadījumu.
Cēsu pusē, Ungura ezerā notika ikgadējā CATA balvas izcīņa. Ar dažādiem transporta līdzekļiem ieradās dalībnieki, krastā novietoja savu ekipējumu un izmēģināja vēju ezerā. Pa ceļu zem kokiem stāvlaukumā ienāca kāds garš, gaišmatains vīrietis T-kreklā un šortos. Liekās – nekā īpaša. Bet aiz viņa muguras vertikālā stāvoklī bija redzams gan vējadēlis, gan arī masts. To visu viņš nesa uz saviem pleciem.
Šī jaunā vīrieša vēlme nokļūt uz sacensībām Ungura ezerā bija tik liela, ka paveica grūti iedomājamo: ar elektrisko vilcienu viņš vispirms no Saulkrastiem aizbrauca līdz Rīgai, kur pārsēdās dīzeļvilcienā uz Cēsīm. Citi pasažieri bijuši tik atsaucīgi, ka palīdzējuši dēli un mastu iedabūt vagonā (un izdabūt laukā) caur vagona logu. No dzelzceļa stacijas Cēsīs uz 14 kilometrus attālo Ungura ezeru viņš sācis iet kājām, līdz apturējis kādu kravas auto. Un ieradās laikā.
Lielākās vindsērfinga sacensības, kurās pats esmu piedalījies, bija žurnāla „Lauku dzīve” balvas izcīņa, kas katru gadu notika dažādās vietās. Vislabāk atmiņā palika tās, 1984.gadā, Usmas ezerā. Dalībnieku bija daudz. Pēc brauciena, kad lielākā daļa burātāju vienlaikus devās uz krastu, buras pilnībā aizsedza skatu, ka tiem, kas atradās aizmugurē, nebija iespējams saredzēt savu piestātnes vietu, uz kurieni burāt. Vajadzēja pagaidīt līdz „noskaidrojas skats”. Bet krastā daudzus gaidīja ģimenes ar uz ugunskura vai gāzes pavardiem gatavotu mielastu.
Biju pieradis burāt ezeros vai upēs, kur, ja arī atskrēja spēcīgas vēja brāzmas, tomēr viļņi nekad neradīja īpašas grūtības. Tādēļ pirmās sacensības jūrā bija īsts pārbaudījums. Vējš neliels, viļņi nelieli, bet pavisam ar citu spēku nekā ezerā. Brīdī, kad liekas, esmu noķēris vēju burā un varētu nedaudz atslābt, vilnis no kāju apakšas izstumj dēli un … lai turpinātu braucienu, vispirms jāizrāpjas laukā no ūdens.
Jau bija skaidrs, ka spēki galā un noslēdzošajā braucienā man pēdējā vieta, tomēr nolēmu cīnīties līdz galam. Tomēr viens no tiesnešiem, kurš mani pacietīgi gaidīja pie vienas no pagrieziena zīmēm, domāja savādāk. Kad biju viņam blakus, klusi man teica: “Varbūt tomēr labāk būtu braukt uz krastu? “ Nu, ja tā saka tiesnesis, pretī nerunāju, saprotot, ka distanci neesmu beidzis. Tādēļ man bija liels pārsteigums, ka rezultātu tabulē redzēju – ne tiki šis brauciens man “ieskaitīts”, bet beigās savā “klasē” saņēmu diplomu par trešo vietu.
Vindsērfinga sacensībās pirmo reizi redzēju interesantu apbalvošanas procedūru. Godalgas nopelnījušos dalībniekus aicināja pēc diplomiem un balvām sākot ar “augstāk” novērtētiem panākumiem, piemēram, patiesi pašiem spēcīgākajiem burātājiem. Diplomus deva pēc tajos ierakstītiem vārdiem, bet balvas … dalībnieki paši varēja izvēlēties no atklāti izliktā dažādu mantu klāsta. Kas nu kuram vairāk patika vai arī patiesi noderēja “saimniecībā’.
Ja Cēsu pusē burātājus kopā nesaturētu Juris Rudzītis ar savu humoru un entuziasmu, tad daudz ko būtu „palaidis garām” no tā, ko dod vēja ķeršana ar windsurfingu. Jura ieinteresēti daži burātāji pat ķērās pie vēja dēļu būvēšanas pašu spēkiem pēc ārzemju žurnālos atrodamiem rasējumiem. Tajā skaitā „grimstošo” dēli, kuru „startēja” atrodoties ūdenī, ļaujot vējam burātāju izcelt no ūdens, bet, vējam pierimstot, dēlis ar burātāju lēnām nogrima viļņos.
Es pats jaunrades procesā nepiedalījos, jo mans kolēģis Vilis no Tallinas atveda jaunāku vēja dēļa modeli „Paggi”. Plānāku, ātrāku par iepriekšējo ar kuru izbaudīju vēju un viļņus vēl vairākas vindserfinga sezonas. Iepriekšējie raksti par vindsērfingu Latvijā lasāmi šeit (spied saiti): https://piksens.com/tag/vindserfings-latvija/
