Starp daudzām lietām, kas joprojām glabājas “drošā vietā” un man neceļas roka no tām atvadīties, atradu nelielu vimpelīti ar uzraktu “SURF, USMA 84”. Tas atgādina par kādu senu aizraušanos, kas Latvijā “ienāca” pirms piecdesmit gadiem un kļuva populāra daļā sabiedrības – vindsērfings.
Pavisam nesen jau te rakstīju par vindsērfinga sākumu Latvijā. Ja palaidāt to garām, izlasiet šeit: “Vindsērfingam Latvijā jau piecdesmit gadi”. Tomēr šoreiz pastāstīšu par to, kā es pats nonācu līdz vinsērfingam.
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados mans kolēģis Vilis no Tallinas Eksperimentālās kuģu remonta rūpnīcas atveda divus vindsērfinga dēļu komplektus. Līdz tam biju redzējis stāvošos cilvēkus uz dēļiem ar buru rokās tikai iztālēm, caur braucošas automašīnas logu. Tagad vienu tādu komplektu Vilis piedāvāja izmēģināt man.
Sarkans stiklaplasta auduma “dēlis”, garš alumīnija masts un vēl tāds dīvains elipsveida izstrādājums no līmēta koka. Protams, vēl arī neliels maiss ar buru un vairākiem koka “lineāliem”, bet bez aizzīmēm un cipariem. Vismaz sākumā man tie līdzinājās vēl no skolas laika pazīstamiem lineāliem bez nojausmas – kam tie domāti. Vēl komplektā ietilpa trapecveida līmēta koka detaļa – ķīlis.
Inventārs tā kā būtu, vajadzēja to likt lietā. Tuvākā piemērotākā vieta tad bija Ungura ezers, kādus 14 kilometrus no Cēsīm. Neatceros vairs kā man bija ar pirmo mēģinājumu to visu salikt kopā un doties ūdenī. Bet kaut kad savu mēģinājumu procesa laikā satiku “domubiedrus” no Priekuļu tehnikuma un Juri Rudzīti no CATA. Jurim jau bija tam laikam vērā ņemama pieredze burāšanā ar vindsērfingu, tādēļ viņš kļuva tāds kā neformāls treneris vai padomdevējs.
Arī ar viņa palīdzību man sākumā neklājās viegli, jo vindsērfinga dēlis nemaz negribēja man pakļauties. Salikt visu komplektu iemanījos ātri. Bet nostāties uz dēļa un saglabāt līdzsvaru jau bija daudz grūtāk. It īpaši krasta tuvumā, kur seklais ūdens neļāva dēlī ielikt ķīli.
Vēl dinamiskāk viss notika tad, kad mēģināju izcelt buru no ūdens. Baidoties iekrist ūdenī un cenšoties saglabāt līdzsvaru uz dēļa ar “atšauto” dibenu, darbošanās ar buru notika pārāk lēni un tikmēr vējš darīja savu darbiņu – aši pagrieza dēļa priekšgalu pret vēju ātrāk, nekā biju tam gatavs. Pārsvarā gadījumos viss beidzās ar kritienu ūdenī un “startēšanas” process sākās no jauna. Tomēr ar Jura apbrīnojamo pacietību, humoru, padomiem un demonstrējumiem pamazām kaut kas sāka izdoties.
Kaut kā nonācām pie vienošanās, ka visi, kuri bija “saslimuši” ar vindsērfingu Cēsu pusē, savu “maizes darbu” ieplānojām tā, lai varētu tikties Ungura ezerā katru ceturtdienas pēcpusdienu. Sākot jau no ceturtdienas rītiem gandrīz visas domas bija pie tā – no kuras puses un cik stiprs vējš pūtīs pēcpusdienā?
Jura visai ciešā pārraudzībā mācījāmies ne vien kā uzsākt burāšanu, bet arī kā vējadēli virzīt mūs izvēlētajā virzienā. Bija reizes, kad „nācām mājās” brienot pa ūdeni krasta tuvumā un visu inventāru velkot sev līdzi, jo “atburāt” pret vēju vēl nebija prasmes vai arī pavisam vienkārši – vairs nebija fiziska spēka noturēt līdzsvaru un buru.
Pamazām uzlabojās mūsu (manas un citu iesācēju) prasmes, līdz Juris mūs iedrošināja sākt piedalīties burāšanas sacensībās, kas notika gandrīz katrā nedēļas nogalē kādā no Latvijas iekšējām ūdenskrātuvēm vai jūras līcī. Ja uz ceļa kādas kravas automašīnas kravas kastē vai arī uz vieglās automašīnas jumta redzēja vindsērfinga dēli un mastu – tas jau bija “savējais”, kā savas ģimenes loceklis. Bet vairāk ar sacensībām pastāstīšu citu reizi.
Kaut arī kopš tām manām interesantajām vasarām uz winsērfinga pagājuši kādi četrdesmit gadi, pateicoties tam tagad zinu, kā ir tad, kad ezera vidū sauli negaidīti nomaina spējas vēja brāzmas un lieli krusas graudi, ka vienīgais glābiņš no tiem ir … slēpšanās ūdenī.
Zinu arī, kā izskatās apļveida varavīksne. Ne tāda, puslokā, kādu parasti redzam pār laukiem un mežiem, bet noslēgtu varavīksnes apli, kura zemākajā punktā stāvēju es. Stiprs vējš pacēla ūdens lāses no ezera virsmas, uzspīdēja saule un aplis noslēdzās.
Bija arī tādi rudeņi, kad ūdens palika aizvien vēsāks un vēsāks, rokas sala turoties pie slapjā grotbomja. Atlika vien apsēsties uz dēļa, „izklapēt” nosalušās rokas pret pleciem, lai tajās atgrieztos kaut minimāla dzīvība un tad, kā ar stīviem “kapļiem” atkal ķerties pie buras. Nedēļu pēc viena tāda brauciena … Ungura ezers aizsala.
Par sacensībām tajos gados … tas jau būs īpašs stāsts. Nedaudz pagaidiet. Savukārt par vindsērfinga sākumu Latvijā varat lasīt šeit: “Vindsērfingam Latvijā jau piecdesmit gadi”.
