Reiz, lasot par dronu un citu jaunu aizsardzības tehnoloģiju iegādi, aizdomājos par to – ja tagad veicam izpēti, pieņemam lēmumu un kaut ko arī iepērkam, cik ilgi iepirktie aizsardzības līdzekļi būs pietiekoši efektīvi, jo nepārtraukti pilnveidojas arī uzbrukuma līdzekļi.
To atzīmē arī ukraiņu eksperti, kuri ir vieni no zinošākiem šajā jomā patreiz. Piemēram, ja izdodas ieviest kādu jaunu un efektīvu tehnisku risinājumu kā aizsargāties vai arī uzbrukt pretiniekam, pēc dažām nedēļām (!!! – ne mēnešiem vai gadiem), jauninājums vairs īsti nedarbojas.
Lielākā daļa militāro ekspertu atzīst, ka patreiz Ukrainas bruņotie spēki ir ar vislielāko mūsdienu intensīvu kauju pieredzi. Eiropā noteikti, ja arī ne visā pasaulē. Tomēr, ja arī to apzinās, taču retāk izsakās publiski, ka otra armija ar līdzīgu pieredzi ir Krievijai.
Patīk mums vai nē, bet ukraiņu un rietumvalstu karavīri atzīst, ka, kopš Krievijas iebrukuma sākuma, arī krievi ir daudz ko mācījušies. Gan taktikā, gan individuāli, gan attīstot dažādas tehnoloģijas. Tajā skaitā novērošanas un uzbrukuma dronus, kā arī pretdronu līdzekļus. Lai arī kāda no komponentēm ir mazā skaitā, tomēr mācoties no reālās kaujās gūtās pieredzes, tehnoloģijas visu laiku tiek pilnveidotas.
Ukraiņu karavīru apmācībā lielu palīdzību sniedz rietumvalstu pieredzējuši instruktori. Kopš uzbrukuma sākšanās viņi drīz vien ir secinājuši, ka šādā karā liela daļa NATO rokasgrāmatu vienkārši “nedarbojas”. Piemēram, nenotiek masīvi tanku uzbrukumi, kam seko kājnieki ar savu tehniku un pāri visam – pretinieku nomācošs atbalsts no gaisa.
Ja konflikta sākumā vietējas nozīmes uzdevumus veica 30 – 40 karavīru lielas vienības, tad tagad to optimālais lielums esot līdz 8 cilvēkiem. Nākas gan ilgstoši sēdēt aizsegā, tajā skaitā ierakumos, gan prast ātri un nemanāmi pārvietoties. Tas prasa daudz labāk sagatavot instruktorus un jaunākos virsniekus.
Te vietā piebilde, ka deviņdesmitajos gados, kad pats apguvu rietumu karalietu pamatus, tieši uz to lika uzsvaru britu instruktori – mazas, labi apmācītas kājnieku vienības. Viņiem jau tad bijusi taisnība?
Tādēļ ārzemju instruktori mazāk māca ukraiņu vienības, bet lielāku vērību pievērš jau minēto instruktoru un jaunāko virsnieku apmācībai. Māca ne tikai taktiku, bet arī patstāvīgi pieņemt lēmumus. Savukārt viņi tad apmāca savas vienības.
Par pamatu tiek ņemti NATO grāmatās dotie pamata principi, bet to “liek kopā” ar ukraiņu karavīru praktisko pieredzi reālajā vidē un apstākļos. Tā rezultātā top pavisam jauni mācību materiāli un tiek sastādītas jaunas mācību programmas.
Rietumvalstu instruktori bažījas vēl par ko citu – cik ātri šo jauno pieredzi pārņems un ieviesīs NATO valstu bruņotie spēki, kur valda smagnēja administratīvā birokrātija? Kādā intervijā viņi minēja piemēru, ka ukraiņi jaunu un efektīvu ieroci “dabūja gatavu” divos gados, bet ASV tas process aizņemtu vismaz 15 gadus. Kamēr “saskaņos” visos līmeņos. Arī politiski. Jo tālāk lēmēji sēž no reālās kara teritorijas, jo nesteidzīgākas procedūras. Un līdz šim, mūsdienu pasaulē, rietumvalstu armijas ir karojušas ar salīdzinoši vājākiem pretiniekiem, ko nevar salīdzināt ar patreizējo.
