Rīts vakar bija tāds gaiši pelēks, bez saules, bet silts. Un tad mani kā “zibens no skaidrām debesīm” ķēra lēmums – šodien mazgāšu logus. Nevis kaut kad vēlāk, kā parasti ar mani notiek atliekot un atliekot, bet tūlīt. Tā arī darīju.
Ātri savācu tīrības komplektu – logu mazgājamo līdzekli traukā ar smidzinātāju, nesen no savu laiku nokalpojušā T-krekla darināto lupatiņu un pusmetru virtuves papīra dvieli. Biezo, kas daudz spēj uzsūkt.
Visvieglāk sākt ar lielo logu, kam var piekļūt no ārpuses stāvot uz balkona. Ātri uzsmidzināju tīrāmo līdzekli, tad ar lupatiņu diezgan lielā tempā ar kustībām dažādos virzienos berzu stiklu. Beigās nosusinot ar papīra dvieli.
Rīts silts un arī pašam paliek ne tikai silti, bet pat karsti. Uzmetu skatu viedpulkstenim uz rokas. Tas rāda, ka pulss tuvu tam ciparam, kādu sasniedzu dažreiz intensīvā rīta rosmē. Hmm, divi vienā? Praktisks labums, jo reizē būs vairāk saules gaismas istabās un veselīgi, sparīgi izkustināts ķermenis.
Nedaudz lēnāk gaismas ielaišanas process notiek ar istabas logu, jo starp divām veramajām pusēm ir arī “stacionārā”, nekustināmā daļa, ko var aizsniegt vien diezgan tālu izliecoties pat vienu no loga atvērto daļu. Jārāpjas uz palodzes, ar nedaudz drebošu sirdi, rokām un kājām jāsakoordinē savas darbības, tādēļ kustības vairs nesanāk tik enerģiskas kā darbojoties pie pārējiem logiem. Tomēr paša karstums nemainās, jo stresiņš dara savu. Līdz šis darbiņš ir galā.
Nokopju darba rīkus, kur nu kuro. Vienlaikus ar vērtējošu aci skenēju tikko mazgātos logus. Pieredze saka, ka pēc pavisam neilga laika sevi parādīs kāds neaizsniegts stūrītis, kāda pietiekoši rūpīga nenoberzta švīka. Nekā tāda nav! Vēlāk uzspīd saule – joprojām par sevi nedod ziņu neviens nespodrs pleķītis, neviena pati matēta švīka. Grūti noticēt!
Naktī lija lietus. Pie sevis domāju, ka no rīta tad jau redzēšu, kur kas “pielabojams”. Arī nekā! Vai beidzot būšu iemācījies mazgāt logus? Ilgi gan vajadzēja līdz tādam brīdim nodzīvot. 70 gadus. Varbūt “pie vainas” manis izmantotie rīki? Mazgājamais līdzeklis tas pats, kas vairākas iepriekšējās reizes. Papīra dvielis arī. Vienīgais “mainīgais” – lupatiņa no mana bijušā T-krekla. Jāskatās, vai kāda nav kaut kur vēl saglabājusies.
