Dzīvojam laikā, kad viss tiek kontrolēts. Ja to nedara kādi speciālie vai drošības dienesti, tad vēl pastāv iespēja, ka to dara kaimiņi, garāmgājēji vai jebkurš cits cilvēks, kurš, apstākļu sakritības dēļ, atrodas mūsu tuvumā. Turpinājumā kādas ģimenes piedzīvotais saulainā nedēļas nogales dienā.
Aiz muguras palikusi Rīga ar strespilno automašīnu straumi virzienā prom no centra, jo liela daļa pilsētnieku izmanto katru iespēju saulainās brīvdienās izrauties uz laukiem. Un kā sarunājuši – visi guļ līdz desmitiem, vienpadsmitiem, lai vienotos kopīgā straumē ar līdzīgu nodomu. Pēc neilga laika auto ar priecīgo ģimeni veic dažus pagriezienus un atdalās no lielā šosejas un turpina ripot pa daudz “klusāku” ceļu.
Pēc pilsētā pavadītā laika acis ķer gandrīz vai katru dabas skatu ar upi, ziedošām pļavām un koku puduriem pauguru virsotnēs. Netiek arī aizmirstas skaisti iekoptās viensētas abpus ceļam. Tik daudz ko redzēt, ka nemaz nav vēlmes spiest gāzes pedāli “grīdā”. Tā nu auto ripina ap 90, netraucējot ātros skrējējus, ne arī “stumjot” priekšā braucošos.
Ciemos, kā to prasa noteikumi, “nomet” uz atļautajiem 50, pēc tam atkal 90 un turpinās priecāšanās par jauko brīvdienu un visu skaisto, kas redzams pa auto logiem. Idille, vai ne?
Līdz spoguļos pamana policijas automašīnu ar zilajām bākugunīm un skaņu signālu. Laikam kaut kur kāda nelaime notikusi, jāpalaiž. “Nomet” ātrumu, “pieņem” tuvāk brauktuves labajai malai, lai amatvīriem vairāk vietas droši tikt galā. Tomēr viņi vairs nesteidzas. Piebraukuši pavisam tuvu, skaļrunī aicina apturēt automašīnu. Kas jādara, tas jādara.
Laipns policijas darbinieks pārbauda pie stūres sēdošā ģimenes locekļa dokumentus – nu, tiesības un mašīnas “papīrus”. Uz jautājumu par apturēšanas iemeslu, policists atbild, ka esot “saņēmuši zvanu” par, iespējams, iereibušu autovadītāju pie stūres. Jo automašīna aizdomīgi braucot – nekur nepārsniedz ātrumu, nevienu neapdzen, ietur lielu distanci. Uz nākošo jautājumu, kurš tad sūdzējies? Policists pēc īsas pauzes ar smaidu atbild – zvanīja no tās automašīnas, kas visu laiku brauca jums pa priekšu. Tad, novēlējis ģimenei laimīgu ceļu un patīkamu dienu, dodas uz savu darba auto.
Re, tā nu sanāk, ka reizēm tie aizdomīgākie ir tie pareizākie autobraucēji. Bet braukt “ārpus rāmjiem” jau paliek par normu. Par nedaudz līdzīgu gadījumu varat lasīt šeit: Pareiza rīcība uz ceļa var likties pat ļoti aizdomīga
