Nemēģināšu apgalvot, ka labi pazīstu Lietuvu, jo ir pilsētas un reģioni, kuros neesmu bijis ne reizes. Tomēr gadās, ka pamostas interese par kādu konkrētu, bieži pat mazāk zināmu vietu. Tā arī bija toreiz, kad izvēlējos apskatīt Lietuvas dienvidrietumus. Taču tā nebija populārā Kuršu kāpa, bet gan Kuršu jomas pretējais krasts.
Tā kā plānoju nesteidzīgi apskatīt vairākas, manuprāt, interesantas vietas, tad izvēlējos nakti “pārlaist” nelielā pilsētā Šilutē, kas atrodas starp Klaipēdu un Krievijas robežu (Kaļiņingradas (Karalauču) apgabals). Vietu viesnīcā “Hotel Deims”, kas atrodas pilsētas centrā, biju rezervējis jau dažas dienas iepriekš.
Pēc iekārtošanās numuriņā, vēlējos paēst. Administratore nedaudz samulsa un atvainojās, ka kafejnīca patreiz ir slēgta, bet rīt no rīta tur varēšot pabrokastot. Bet tagad tuvākā vieta esot kāds restorāns tepat laukā, blakus ēkā.
Restorānā pie mana galda piestāja garām ejoša oficiante un kaut ko pavaicāja. Nesapratu viņas jautājumu un ne-lietuviešu valodā skaidroju, ka gribētu paēst. Viņa klusējot aizgāja un atnesa ēdienkarti. Lietuviešu valodā. Kad biju izvelējies ar ko dzēst savu lielo ēstgribu, oficiante pienāca vēlreiz un tad … pagāja labs brīdis, kamēr viņa saprata, ko tieši vēlos pasūtīt. Atzīšos, ka tas mani Lietuvā vairs īpaši nepārsteidz, ka vietām apkalpojošais personāls prot (vai arī uzsvērti demonstrē) tikai lietuviešu valodu. Pirmo no pasūtītajiem ēdieniem un pēc tam arī pārējos gan nesa cita oficiante, ar kuru bez problēmām varēja sazināties arī citā valodā.
Nākošajā rītā viesnīcas kafejnīca bija atvērta. Administratore ar vēl vienu sievieti izvietoja traukus ar ēdieniem “zviedru galdam”. Nesteidzīgas brokastis vienlaikus pa logu vērojot vēl svētdienas rītā snaudošu Šilutes galveno ielu Lietuvinku gatve.
Pēc brokastīm pastaigā pa galveno ielu sastapu vien pāris gājēju, kuri izveduši pastaigāties savus mīluļus. Ar velosipēdu, kura abās pusēs nostiprinātas brangas ceļasomas, aizminās viens agrs velotūrists. Pēc brīža pretējā virzienā zemos toņos aizducināja motocikls, kura vadītājs laiski atgāzies pret sēdekļa augsto atzveltni ļāva vējam šķirstīt viņa bārdu. Pēc brīža vēl viens tāds pats.
Aplūkojot namus abpus ielai, arī sastaptos cilvēkus, nonācu līdz tiltam pār upi Šyša. Netālu no upes kādas skaisti restaurētas ēkas priekšā (kā vēlāk noskaidroju – muiža, muzejs) sēdēja vīrs, vienā rokā turēdams lielu papīra loksni, bet otrā rakstāmo spalvu. Nodomāju, re, kāds ir šorīt piecēlies daudz agrāk par mani. Piemineklis, protams.
Tā kā Šilutes apmeklējumu biju ieplānojis vien kā naktsmājas, tad aplūkošanai speciāli nevienu objektu nemeklēju. Tomēr pastaigas laikā man “iekrita acīs” pāris novērojumu.
Pirmais no tiem – uz šī centrālās Šilutes ielas Lietuvinku gatve daudz nelielu, skaisti sakoptu namu. Ar vienu kopīgu iezīmi. Gandrīz pie katra sakoptā nama liela, ļoti pamanāma izkārtne pēc kuras var spriest, ka namā atrodas privātais bizness – jurists, advokāts, zobārsts, ārsta prakse un tamlīdzīgi.
Otrais – to pamanīju pavisam nejauši pie savām kājām. Trotuārā, starp bruģa ķieģelīšiem iebūvēts stikla kvadrāts. Pieliecoties tuvāk, cauri švīkām un putekļiem klāto stiklu var redzēt vai veselu leļļu teātri, vai ko tam līdzīgu.
Pirmajā šādā “ekspozīcijā” redzēju attēlotu miniatūru senās aptiekas telpu. Ar mēbelēm, zāļu pudelēm un attiecīgi ģērbtiem leļļu cilvēkiem. Tālāk pa ielu ejot ieraudzīju otru tādu pašu stikla kvadrātu. Zem tā senas pasta stacijas telpa. Arī leļļu cilvēki, mēbeles, pasta sūtījumu aploksnes un citas detaļas. Liekas, ka šīs ekspozīcijas izveidotas pie ēkām, kurās agrāk atradusies aptieka un pasts.
Pēc tādas nesteidzīgas rīta pastaigas atgriezos pie viesnīcas, sēdos automašīnā un devos uz nākošo “objektu” – Rusnes salu, kas atrodas pavisam netālu – Nemunas Deltas reģionālajā parkā un pat robežojas ar Krieviju. Bet par to – jau kādā no nākošajiem stāstiem.
Nedaudz no Šilutes vēstures. Tās sākotnējais nosaukums – Heidekrīga (Heydekrug). Rakstu dokumentos pirmo reizi pieminēta 13.gadsimtā. Bet pilsētas tiesības ieguva vien 1941.gadā. Ņemot to, ka Šilute atrodas mazindustriālā reģionā, ko sauc arī par Mazās Lietuvas novadu, kas savukārt atradies bijušajā Austrumprūsijā, tad vēsturiski jau 1511.gadā tā attīstījusies kā tirgošanās vieta. 2015.gadā Šilute dzīvojuši 16 812 pastāvīgie iedzīvotāji. Austrumprūsijas ietekme redzama arī daudzos Šilutes namos.
