Vai karš ienācis arī Latvijā? Tā varētu vaicāt daudzi pēc tam, kad pirms dažām dienām Latgales pusē atkal ielidoja vairāki kaujas droni. Divi no tiem nokrita Rēzeknē, naftas bāzes teritorijā. Kā varēja lasīt ziņas – par laimi, nenodarot nekādus būtiskus bojājumus. Toties cilvēki ir nopietni satraukušies un viņus var saprast, jo nav droši dzīvot teritorijā virs kuras lido šādi bīstami lidaparāti, kuru krišanas vietu neviens nevar iepriekš prognozēt.
Ja uz notikušo paraugās no citas puses, tad diezgan pārliecinoši var teikt, ka tas nav bijis apzināts, tiešs uzbrukums Latvijai. Visticamāk, ka tie ir ukraiņu droni, ko tagad apstiprina arī ukraiņi, kuri “nosūtīti” uz krievu naftas produktu pārstrādes un uzglabāšanas infrastruktūras objektiem Sanktpēterburgas reģionā (Krievijā) pie Baltijas jūras. Ne Latvija, ne arī Igaunija nav “atvērusi” savu gaisa telpu šo uzbrukuma dronu lidojumiem, tādēļ no Ukrainas tie lido virs Krievijas teritorijas, nosacīti paralēli Latvijas un Igaunijas robežām. Cik tālu no tām? Nav zināms.
Lai pretinieki (krievi) nevarētu savlaicīgi “izskaitļot”, paredzēt izvēlēto uzbrukuma objektu, droni nelido pa taisnu līniju, bet meklē nosacīti “klusākas” vietas. Var droši teikt, ka pretgaisa aizsardzība pamana un “neitralizē” diezgan lielu daļu no šādiem droniem, tādēļ vienlaikus ar kaujas droniem (kuros ievietotas sprāgstvielas) lido arī tā saucamiem “mānekļi” – droni bez sprāgstvielām, bet ar nolūku pievērst sev uzmanību un mudināt patērēt pretgaisa aizsardzības resursus.
Visai izplatīta pret – dronu cīņas metode ir tāda, ka ar dažādām elektrotehniskām ierīcēm iedarbojas uz drona vadības un navigācijas sistēmām. Visbiežāk uz pozicionēšanās sistēmām, jeb plašām zināmu kā GPS. Tā rezultātā drons vairs nespēj precīzi noteikt savu atrašanās vietu un vairs nelido pa iepriekš ieprogrammētu maršrutu. Tā lidojuma trajektorija var kļūt haotiska un neprognozējama.
Lai izvairītos no šādu elektronisko pretgaisa aizsardzības sistēmu iedarbības, dronu vadībā aizvien vairāk izmanto mākslīgo intelektu. Ar tā palīdzību dronam “māca” atrast ceļu ar citām metodēm. Piemēram, salīdzināt zem sevis redzamo apvidu ar drona “smadzenēs” iepriekš “noglabāto” plānota lidojuma maršruta apvidus telpisko attēlu, atpazīt būtiskos orientierus un pēc tiem vadīties.
Līdzīgi notiek arī ar mērķu izvēli. Piemēram, ar mākslīgā intelekta palīdzību dronu “māca” atpazīt apvidū iznīcināmos objektus (mērķus), izmantojot daudz un dažādus objektu attēlus. Tie var būt naftas produktu uzglabāšanas rezervuāri, lidmašīnas, lieli tilti un tamlīdzīgi.
Tādēļ gadījumos, kad ar elektroniskiem līdzekļiem izdodas traucēt GPS signālus un dronu novirzīt no ieprogrammētā lidojuma maršruta, tas var turpināt haotiski lidot kamēr beidzas degviela un nokrist jebkur, vai arī tā lidojot uz zemes pamanīt objektu, kas atbilst tā “smadzenēs” iepriekš ieprogrammētajai informācijai un rīkojas saskaņā ar uzdevumu (programmu) – uzbrukt. Neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā (vai valstī) šo objektu ir pamanījis. Piemēram, Latvijā.
Pieļauju, ka šādi gadījumi atkārtosies vēl un vēl (kamēr vien turpināsies Krievijas iebrukums Ukrainā), jo tas savā ziņā ir arī veids, kā krievi “ar svešām rokām” (lasi – ukraiņu droniem) var terorizēt NATO valstis un pārliecināties par to pretgaisa aizsardzības spējām. Tikai vajag “nojaukt” ukraiņu droniem spēju ievērot uzdoto lidojumu maršrutu vai pat apzināti to kaut kādā veidā pamainīt uz mūsu pusi. Ja tas netiek masveidā darīts pašreiz, tas nenozīmē, ka konkrētas jomas speciālisti (abās pusēs) necenšas izzināt šādas iespējas.
