Tajā rītā līdz darba laika sākumam bija palikušas vēl dažas minūtes, kad ar troksni atsprāga pašvaldības policijas iecirkņa durvis. Pa tām pat bez “labrīta” ienāca kungs ar lielā neapmierinātībā sarauktu seju. No tumšo, izspūrušo matu apakšas uz mums nolūkojās divas “sagurušas” acis.
Viņa agresīvais sakāmais sākās ar to, ka policija velti saņemot algu, jo pieļaujot, ka acu priekša apzogot cilvēkus. Konkrēti, “zem” videonovērošanas kamerām nozagts viņa velosipēds. Vakarā kungs esot iegājis veikalā nopirkt ko ēdamu. Kad iznācis laukā, viņa velosipēds vairs nav bijis tur, kur to atstājis, jo kāds to paņēmis. Uzklausījām kungu un solījām noskaidrot viņa velosipēda likteni.
Lai tiktu skaidrībā kur tad patiesi pazudis velosipēds, pēc kunga aiziešanas paskatījāmies videonovērošanas kameru ierakstus. Tajos labi redzams, ka kungs piebrauca pie veikala ar velosipēdu, to nolika statīvā un iegāja veikalā. Pēc neilga laika iznāca no veikala abās rokās sev priekšā turot iepirkumu maisiņu. Acīm redzot, ka tajā bija kaut kas trausls un saudzējams. Ar savu pirkumu rokās viņš nedevās vis pie sava velosipēda, bet pagriezās pavisam citā virzienā – uz privāto automašīnu garāžu pusi, kur bieži notiek pieaugušo vīriešu “pasēdēšana” un aizgāja.
Pienāca laiks, kad veikalu slēdza. Satumsa un iedegās ielu apgaismojuma lampas. Velosipēds joprojām atrodas turpat statīvā, viens pats. Jau pēc pusnakts novērošanas kameru redzes lokā parādījās kāda cilvēka siluets. Apgaismojuma par maz, lai personu atpazītu pēc sejas, bet to “nodeva” raksturīgā gaita un auguma aprises. Pamazām tiek ievēroti cilvēki, kuri starp citiem atšķiras ar ko specifisku, atpazīstamu. Šis “specifiskais” vīrietis paņēma vientuļo velosipēdu un aizstūma tumsā.
Kolēģi jau zināja, kur meklēt šo noslēpumaino personu un atrada ne tikai viņu, bet arī tumsā aizstumto velosipēdu. Kungs, staigājot pa pilsētu, esot redzējis to statīvā pie veikala, tumsā, un nolēmis, ka jānoliek drošākā vietā – savā šķūnītī. Lai kāds cits nenozog un vēlāk, nākošajā dienā, varēšot meklēt īpašnieku. Bet tagad varot to droši atdot policijai lai tā tālāk atdod saimniekam.
Kad neapmierinātais velosipēda īpašnieks atkal ieradās policijā, viņam pastāstīja visu notikuma “vēsturi”. Gan to, kā viņš pats vakarā pie veikala pametis savu velosipēdu, gan to, ka velosipēds atrasts “sveiks un vesels”. Mīļā miera labā noklusējām tik par to, kurš viņa braucamajam bija devis drošu “naktsmāju”. Lai vēlāk neizceļas nevajadzīgi konflikti.
To visu uzklausījis, kungs atzinās, ka iepriekšējā vakarā bijis jau veikalā, kad piezvanījis kāds “draugs” un aicinājis pievienoties kompānijai garāžās. Vien lai “pa ceļam” paķerot kaut ko dzeramu un uzkožamu. Ar tādu domu galvā un iepirkumiem rokās arī iznācis no veikala. Tagad viņam esot kauns par to, ka no rīta tā esot “uzbraucis” policistiem, ka tie it kā ļāvuši nozagt viņa velosipēdu, kamēr viņš veikalā iepircies.
Diemžēl tādi nepamatoti apgalvojumi par policijas (ne) darbu nav nekas neparasts. Varētu pat teikt – daļa no šī darba specifikas.
