Šodien uz Liepājas šosejas atkal nopietna avārija. Pēc patreiz pieejamām ziņām, iesaistītas tikai kravas automašīnas. Gan vēlāk būs papildus jaunumi par iespējamiem negadījuma cēloņiem. Droši var teikt, ka būs arī tādi viedokļi, ka pie visa valsts vainīga, jo nav uzbūvēta četrjoslu brauktuve, kā tas ir vien dažviet Latvijā un daudzās pasaules zemēs.
Piekrītu, ka pa tādu ceļu braukšana būtu daudzkārt drošāka. Tomēr realitāte ir tāda kāda tā ir – naudu vajag daudz kam un ceļiem vien to neviens nedāvinās. Tādēļ katram no mums, kurš ir pie stūres un vada kādu transporta līdzekli. To jādara atbildīgi. Pirmkārt domājot par savu un pārējo satiksmes dalībnieku drošību, nevis par to, kā tik pašam labāk un ērtāk.
Iespējams, ka liela nozīme ir arī tam trakajam notikumu un dzīves tempam, kad vienā dzīvē mums tik daudz vajag paspēt. Tā vien liekas, ka šī nebeidzamā steiga “pēc kaut kā” ir nonākusi arī uz ielām un ceļiem. Vietās, kur, manuprāt, tomēr vajadzētu valdīt loģiskam saprātam.
Kā esmu redzējis īsos video ierakstos no mācību automašīnu kabīnēm, instruktors bieži apmācāmo steidzina braukt ātrāk, vēl ātrāk. Jo citādi par neiekļaušanos satiksmē nenokārtos braukšanas eksāmenu. Bet eksāmena sekmīga nokārtošana apmācāmajam ir kā “gaisma tuneļa galā” – viņa īstermiņa sapņa mērķis. Tādēļ tas tik spiež gāzes pedāli, kaut arī vēl īsti nesaprot notiekošo apkārt uz ceļa, satiksmē. Lai tik kaut kur iekļautos un beidzot noliktu to eksāmenu, jo tā teica instruktors.
Kad eksāmeni nokārtoti un iegūtas tiesības – vai kaut kas ir mainījies? Nezin vai. Joprojām satiksmē jāpaspēj tikt līdzi apkārtējiem, joprojām vadoties no instruktora teiktā un paša “instinktiem”, jo pieredzes ta vēl nav. Toties ir vadītāja tiesības. Kā apliecinājums tam, ka tagad esi tāds pats kā visi pārējie uz ceļa. Varbūt pat pārāks par dažu labu “sēni”.
Vai satiksmes negadījumos vienmēr vainīgs (cēlonis) ir braukšanas ātrums? Nē. Biežāk tā ir nezināšana par to, kā transporta līdzeklis “uzvedas” uz brauktuves tad, kad brauc ātrāk nekā mācīts praktiski vadīšanas kursos. Par to noteikti mācīja teorijā, bet … tā šķita tikai un vienīgi garlaicīga teorija. Kā skolā, kas reti kad noder dzīvē. Tomēr ne šoreiz.
Laikā, kad kā instruktors mācīju jaunos B un C kategorijas autovadītājus, diezgan daudz ārpus apdzīvotām vietām braucām ar maksimāli atļauto ātrumu vai pat nedaudz ātrāk. Ar kādu nolūku? Kad apmācāmais to dara vēl mācoties vadīšanas kursos, blakus ir instruktors, kurš var labot kļūdas, dot padomus. Kad tiesības kabatā, visu jādara pašam. Nav arī neviena, kas labos kļūdas.
Lai cilvēks praktiski piedzīvo to, kad tās darbības ar stūri un citām vadības ierīcēm, ko paspēja izdarīt braucot “uz” 50 kmh, vairs nevar paspēt braucot “uz” 90 kmh. Jo, lai paredzētu iespējamo notikumu gaitu, ceļš un satiksme uz tā “jālasa” daudz tālāk uz priekšu.
Tomēr to var izdarīt ne tikai vienkārši raugoties uz ceļu, bet arī ievērojot drošu distanci līdz priekšā braucošajam transportlīdzeklim. Tad pietiks laiks ne tikai pamanīt nedrošu situāciju, bet arī padomāt, izlemt un rīkoties. Kā ar drošas distances ievērošanu mūsu satiksmē?
Bēdu ieleja. Pat braucot ar 90 kmh, kur tai vajadzētu būt vismaz 50 metri (2 sekundes), reāli tie ir vien daži metri, par apdzīvotām vietām (uz 50 kmh) nemaz nerunājot. Kāda tur vairs savlaicīga situācijas pamanīšana un domāšana, lai pieņemtu drošāko lēmumu?
It īpaši, ja deguns pa brīdim telefonā vai jaunajā, lielajā auto multimediju ekrānā. Daudz tādi vadītāji pat laicīgi nobremzēt nepaspēj arī gadījumos, kad apkārtējie satiksmes dalībnieki nav izdarījuši neko strauju un savlaicīgi neparedzamu. Tad nu vaino, ka priekšā braucošais pārāk strauji bremzējis. Iepriekš pieminēju drošu braukšanas distanci. Vairāk par tās izvēli var lasīt šeit: Kāda ir droša braukšanas distance
