Mūsdienu karš, kurā galveno lomu “spēlē” bezpilota lidaparātu, sensoru, sakaru un analīžu sistēmu iegūtā un ar cilvēka prātu grūti aptveramā informācijas straume, rada jaunu problēmu – kā štābiem un komandieriem tikt galā ar šo informācijas apjomu, kā pieņemt lēmumus.
Štābos un vadības centros vienlaikus nonāk informācija no tūkstošiem dronu un sensoru, ko vairs nav iespējams apstrādāt tikai ar cilvēka prātu. Papildus tam vienlaikus jākontrolē situāciju, jāvada un jākoordinē darbības, kas konkrētajā rajonā notiek ne tikai uz zemes, bet arī gaisā.
Tādēļ steidzami tiek meklēta mākslīgā intelekta palīdzība, radīti un testēti algoritmi ar kuru palīdzību iespējams automātiski apstrādāt pieminēto plašo informācijas plūsmu, lai lēmumu pieņemšanai līdz komandieriem nonāktu pats būtiskākais “kopsavilkums”.
Tāpat arī Ukrainā notiekošā karadarbība ir pierādījusi to, ka lielo štābu, sakaru centru un komandpunktu laiks ir pagājis. Tie kļūst par viegliem tālas darbības vadāmo aviobumbu, raķešu vai bezpilota lidaparātu mērķiem. Izdzīvot var tikai tas, kurš decentralizējas un spēj ne tikai samazināt vienlaikus kopā esošo cilvēku skaitu, bet arī prasmīgi maskēties. Pretinieka bezpilota lidaparāti spēj pamanīt objektus uz zemes ne tikai vizuāli, bet arī izmantojot dažādus sensorus, tajā skaitā tādus, kuri spēj uztvert pat viena viedtelefona vai rācijas starojumu. Tas nozīmē, ka katram karavīram jāsaprot – viņa nepareiza rīcība var “izsaukt” tūlītēju drona vai artilērijas triecienu.
