Kāds laiciņš pagājis kopš beigušās vēl vienas ziemas Olimpiskās spēles. Īsu brīdi bija tāda tukšuma sajūta – ko tagad skatīties TV? Kam sekot un just līdzi? Personiski es visvairāk gaidīju hokeja turnīru. Lai arī sapratu, ka Latvijas izlasei mazas cerības ar kaut ko pozitīvu pārsteigt, tomēr prāta stūrītī tupēja maza domiņa “… bet ja nu …”. Šogad nekā. Tādēļ jo vairāk priecājos par to, ko redzēju un kas man ļoti patika. Pat savā ziņā pārsteidza.
Zemguss Girgensons. NHL, Tampa Bay “Lightning”. Pēdējos gados viņu reti redzēja izlasē. Pārsvarā no dažādu vissziņu mutēm plūda doma – 3. vai 4.maiņas “kapātājs”. Tātad, labi ja būtu, bet ja nav – arī iztiksim. Bet Olimpiādē tas bija pavisam cits Zemguss. Jā, “kapātājs” joprojām. Bet ar tādu spēku un enerģiju izlases vadošajā maiņā. Skatījos un baudīju viņa spēli.
Uvis Balinskis. NHL, Florida “Panthers”. Nekad agrāk nebiju īpaši pievērsis vērību viņa spēlei, darbībai uz ledus. Tomēr, kas par pārliecību! Īpaši ar ripu. Nelikās, ka kaut ko sasteigtu. Pietur ripu. Ja pretinieks nāk to atņemt, uztaisa kādu pirueti vai “izmet līkumu” un slido tālāk. Joprojām ar ripu.
Īpaši “iekrita acīs” epizode, kad Uvis ar ripu bija dziļi pretinieku zonā. Kaut kas komandai nesanāca un pretinieki sāka ātru pretuzbrukumu. Kurš šo pretuzbrukumu izjauca pie mūsu vārtiem? Uvis!!! Noķēra pāri visam laukumam un izdarīja savu aizsarga darbu.
Alberts Šmits. Somija, Mikeli “Jukurit”. Par viņu daudz runā un raksta kā par perspektīvu hokejistu. Vienmēr piebilstot par viņa vecumu (jaunību). Spēlē tā nelikās, ka jaunība traucētu. Viņš aizsardzībā “neatsitās” un “neatmetās”. Gāja divcīņās, pieturēja, atņēma, piespēlēja. Ja redzēja drošu iespēju, tad arī pats gāja uz priekšu.
Dans Ločmelis. AHL, Providencas “Bruins”. Ja arī nebija spoža zvaigzne visās spēlēs, viņam piemīt kāda īpašība – jauneklīga nekaunība. Darīt to, ko tajā brīdī, tajā vietā un situācijā nedarītu daudzi citi komandas (izlases) biedri. Un bieži sanāk.
Vienas hokeja spēles laikā komentētājs izcēla kādu īpašību, ar ko Ziemeļamerikas hokejisti bieži atšķiras no eiropiešiem. Situācijās, kad eiropietis meklēs kam piespēlēt, ziemeļamerikānis iet uz priekšu un met pats, kam ne visi vārtsargi ir gatavi. Dara to, ko eiropietis bieži neuzdrošinās darīt (trenera taktika vai spēlētāja mentālā nedrošība). Dara to daudz ātrāk, gandrīz vai instinktu līmenī.
Latvijas hokeja izlases treneris intervijā teica, ka hokejisti cīnījušies līdz pēdējam, sevi nesaudzējot. Tas labi. Tomēr vēl labāk būtu, ja, kā rādīja vairāku spēļu gaita, viņi būtu tā cīnījušies sākot ar spēļu pirmajām sekundēm. Nevajadzētu smelt izlietu ūdeni.
