Paskatījos uz kalendāru pie sienas. Piektdiena. 5.decembris. pietam ne tikai pilnmēness, bet arī Policijas darbinieku diena. Reiz tā “zvaigznes sakrita”, ka pirms nedaudz vairāk kā desmit gadiem es arī nonācu policijā. Nē, nē, es neizdarīju neko sliktu. Tik vien kā piekritu piedāvājumam vēl vienu reizi dzīvē “mesties iekšā” iepriekš pavisam nezināmā jomā – policijā.
Bez iepriekšējas pieredzes, bez specifiskām zināšanām. Mani ieveda patumšā telpā, norādīja uz vienu no vairākiem rakstāmgaldiem, pateica: “Šī ir tava darba vieta”, un atstāja vienu. Gluži kā vecākai paaudzei labi zināmajā teicienā par kaķēniem. Nekādu īpašu norādījumu vai padomu.
Turpmāk padomus pat ļoti labprāt deva radniecīgas iestādes (Valsts policijas) kolēģi, kuri “apdzīvoja” blakus telpas. Tiesa, viņu padomiem bija sava darba specifikas piedeva, ko man pašam vajadzēja saskatīt un “nolobīt” nost. Tomēr paldies viņiem par pacietību daudzu gadu garumā atbildēt uz maniem, reizēm arī pavisam dumjiem, jautājumiem.
Bija arī pa kādam “radniecīgam” kolēģim, kurš nekautrējās izrādīt, ka viņš ir no kādas īpašas, augstākas “rases” (VP) un bieži centās ierādīt, kur mana īstā vieta. Viņi gan nezināja to, ka pēc zodiaka esmu Auns. Īpaši spītīgs Aunas un viņu teikto vien “pieņēmu zināšanai”. Jo vienmēr pats vēlos “aizrakties līdz saknei”.
Pretstatā šiem dažiem, bija ļoti patīkami, ka kaimiņos mītošo VP kolēģu augstākie priekšnieki savu apmeklējumu reizē vienmēr ienāca arī pie “mazākajiem brāļiem”. Ne tikai pajautāt “kā iet?”, bet arī paspriest kā labāk sadarboties. Ne velti šāda viņu attieksme attiecīgi novērtēta – nesan lasīju par viņu paaugstinājumiem darbā.
Jebkuras sarunas, pozitīvas vai nē, deva noderīgu pieredzi jaunajā un reizē svešajā darba jomā. It sevišķi sākumā, kad nācās “lauzt ragus” dažiem pieredzējušiem kolēģiem, kuri strādāja kā viņiem patīk, bet ne tā – kā vajag. Bez skaļiem “kašķiem” tikām pāri arī šim periodam.
Nekad savā dzīvē neesmu lasījis tik daudz likumu, Ministru kabineta noteikumu, pašvaldību saistošo noteikumu, kā šajā darbā nepilnu desmit gadu laikā. No visa izlasītā, atbilstoši situācijai, gatavoju “izdales materiālus” kolēģiem. Jo, kad uzrunā personu par nepareizu rīcību, pirmā reakcija: “Kur tas ir rakstīts? “. Lūdzu, te var izlasīt. Parasti iebilžu vairāk nebija.
Iespējams, ka daudzi bijušie un patreizējie policisti man nepiekritīs, bet šajā darbā drīz vien sapratu un mācījos to, cik svarīga ir pacietība. Neizrādīt uz ārpusi savas emocijas, arī bailes ne. Jā arī bailes nav svešas. Īpaši, ja iznāk stāvēt vienam pret iereibušu vīrieti ar nazi rokās, vai arī garīgi neveselu personu ar Fiskar cirvi. Tikai pacietīgas sarunas ļāva beigt situācijas bez “asumiem”.
Bijuši arī brīži, kad kabatās pirksti paši savelkas dūrēs, jo kāds tīši mēģina izprovocēt uz kādu nepārdomātu rīcību. Bet ar muguru jūti, ka vairāki telefoni ar kamerām gatavi to visu filmēt. Tā vietā lai “uzsprāgtu”, pacietīgi jāskaidro, kāds var būt sods par konkrēto rīcību un kādas iespējamas sekas, ja neklausīs norādījumiem. Pārsvarā gadījumos iedarbojas.
Reizēm noder arī kāds manas mammas dots padoms, kad ejot pa ielu dzirdi saucienu “stulbai ments”. Pietiekami skaļi, lai sadzirdētu. Pietiekami klusu, lai nevarētu noteikt no kā mutes tas izlidojis. Kad mammai bērnībā sūdzējos, ka citi mani apsaukā, viņa teica tā: “Izliecies ka nedzirdēji. Ja nereaģēsi, viņiem apniks”.
Varētu likties, ka policijā sastopas tikai ar diezgan netīkamām lietām. Tā gan nav. Reiz jaunā kolēģe pa ceļam uz darbu savā pirmajā darba dienā uz ielas “noķēra” kādu mazuli, kurš bērnudārzā vērīgi noskatījis kā atslēgt durvis un devies ceļā uz mājām. Kādu citu puisēnu “atdevām” vecākiem pēc tam, kad tas, arī atslēdzis dzīvokļa durvis, rīta agrumā bija viens pats drošā solī pa ielu bija devies uz veikalu pēc kārumiem.
Saka, ka savstarpēju uzticēšanos varot iegūt, ja kopā apēd pudu (liekas – 16 kg. Uij, tas jau dikti daudz!) sāls. Izrādās, ka var arī savādāk. Līdz viduklim kopā brienot pa purva dūņām, lai tumsā atrastu nomaldījušos ogotāju no Lietuvas, kura, pietam izrādījās vājdzirdīga. Pēc tāda “saliedēšanas” pasākuma kolēģi nelaida pat dienesta automašīnā sasildīties un mājās veda aizturēšanas izolatora nodalījumā … jo to esot vieglāk izmazgāt.
Domas par šo darbu paliek gaišākas arī tad, kad pieiešana uz ielas pie agresīvi noskaņota jauniešu pulciņa, lai aizrādītu par viņu nepareizu rīcību, pārtop par interesantu un atklātu sarunu par dzīvi vismaz stundas garumā. Un beidzas ar abpusēji cieņpilnu atvadīšanos.
Bijuši arī tādi brīži, kad cilvēks uz policiju atnāk ar savu “sāpi”, bet to mazināt nu nekādi nav policijas “lauciņš”. Toties var izrunāties kā to risināt citādi un apmeklētājam aizejot dzirdēt: “Paldies ka uzklausījāt. Vieglāk palika. Iešu mājās.”
Paldies maniem bijušajiem kolēģiem policijā, ar kuriem man bija iespēja īsāku vai ilgāku laiku strādāt kopā vai arī tikai sadarboties. No katra es kaut ko mācījos un ieguvu. Ja arī ne profesionālā jomā, tad vienkārši – ko dzīvē noderīgu. Jūs bijāt un esat lieliski! Vai jau pelnītā atpūtā, vai joprojām “formā” tiešā un pārnestā nozīmē. Policijas darbinieku diena ir tikai reizi gadā. Domāsim tikai gaišas domas!
