Jums arī, droši vien, ir kādas lietas, ko izmantojat vislabprātāk. Reizēm pat nav iespējams pateikt tieši kādēļ tā vai cita lieta ir mīļāka. Vai tā krāsa, izmērs, ērtums, iegūtais rezultāts? Es šajā ziņā esmu izvēlīgs par rakstāmlietām, jo daudz rakstu ar roku. Jā, jā, arī datora laikmetā daudz rakstu ar roku uz papīra. Reizēm tās ir vienkārši pārdomas par kaut ko vai kādu jaunu rakstu uzmetumi. Pats rokrakstīšanas process ir diezgan relaksējošs, nomierinošs.
Bija periods, kad nopietnāku rakstu darbu projektus vispirms rakstīju ar roku – ar zīmuli. Lielākā daļa no tiem bija tulkojums no angļu valodas, kad pēc brīža secināju, ka pirmā latviskotā doma nav tik precīza kā nākošā prātā radusies. Tad vienkārši ar dzēšgumiju nodzēsu neprecīzo formulējumu un tā vietā rakstīju citu.
Tad manās rokās nonāca fantastisks zīmulis. Ne velti par viņu oriģinālreklāmā bija teikts: “… ja reiz paņemsiet rokās šo zīmuli, citu vairs negribēsiet…”. Mīksts, pa papīru viegli slīdošs grafīta kodols. Un pats zīmuļa “kāts” klāts ar plānu, plānu melnu gumiju. Neslīd, nesvīst un viegli pakļaujas pirkstiem. Pentech RUBBERWRITER No 2. 10 cm no šī rakstāmā vēl palikuši kā suvenīrs, jo … tie bija iegādājami tikai Atlantijas okeāna pretējā krastā – ASV. Nezinot par tā labajām īpašībām nopirku pats. Pēc tam lūdzu kolēģiem, kuri brauca komandējumā uz to tālo krastu. Paldies, ka neatteica.
Tagad man zīmuli lielajā rakstīšanā aizstājušas pildspalvas. Izmēģinātas dažādas, līdz “apstājos” pie vienas. Gela. Ārēji pavisam necila- ar 0,5 mm līniju. Bet arī ērti “guļ” pirkstos, viegli “rakstās”. Liekas, varētu būt no kādas Tālo Austrumu zemes. Q – STICK. Atšķirībā no daudzām citām gela rakstāmierīcēm, šī neizbeidzas paris dienu laikā. Tādēļ biju pārsteigts, ka pēkšņi tieši šim rakstāmrīkam cena “nokrita” pa 2/3. Domāju kāda akcija jo “kodoliņā” gels palicis vecs? Nē, joprojām, arī gadu pēc “krišanas”, cena ir “zemē”. Tomēr nopērkams vairs ne visās konkrētā tīkla grāmatnīcās.
Tā nu arī šodien stāvēju pie rakstāmlietu plaukta ar daudziem maziem nodalījumiem un ieraudzīju arī “savu” rakstāmo. Bet aizdomājos pavisam ar ko citu. Par to plastmasas apjomu, ko atstājam aiz sevis.
Daudzus gadus “atpakaļ” varēja nopirkt pildspalvu rakstīšanas kārtībā. Kad kodoliņš izrakstījās, veikalā nopirkām jaunu … kodoliņu, ielikām pildspalvas korpusā un rakstījām tālāk. Reāli atkritumos pārsvarā “aizgāja” tikai kodoliņi, bet pats rakstāmkāts dzīvoja daudz ilgāk.
Tagad acis žilbst no dažādiem vienreizējas lietošanas rakstāmo piedāvājumiem, no kuriem “laukā nāk” vairāk vai mazāk gandrīz viens un tas pats. Izraksta vai neizraksta, bet atkritumos nonāk viss “komplekts” un varam pirkt nākošo. Cik izmaksā visa komplektiņa saražošana un pēcāk arī tā pārstrāde? Vai nevajadzētu “nākt pie prāta” un atgriezties pie “maināmo kodoliņu” procesa? Nebūtu lētāk un tīrāk? Tiesa, kādam noteikti mazinātos peļņa.
Vēl jau ir arī “mikroplastmasa”. Kā dzirdu vai lasu šo vārdu, tā man acu priekšā “nostājas” tā patiesi gandrīz mikroskopiskā plastmasas bumbiņa rakstāmā kodoliņa galā. Kur tā paliek, kad nopērkam rakstāmo? “Nokniebjam” jau pie preču plaukta, pirms pārbaudām preci uz “testa lapiņas” turpat blakus? Vai nometam birojā uz grīdas – apkopēja vai “robots” uzslaucīs. Bet mājās? Arī uz grīdas, kur to pamanīs bērna vai mazbērna “visuredzošā” acs. Paši ziniet kā ir ar bērniem – kas rokā, tas mutē.
Zinu, zinu, ka tā var par daudz ko aizdomāties. Tomēr tā ir realitāte. Tikko paskatījos, manam “favorītam” Q – STICK nav tās mikrobumbiņas. Droši vien tādēļ, ka kārtīgs uzgalis, kas “nosēžas” savā vietā ar skaļu klikšķi.
