Slimnīca ir tā vieta, kur lielākā daļa cilvēku nedodas no laba prāta. Ja tomēr tur nonāk, tad iegrimst savās domās par problēmām, sarunās ar tuviniekiem vai arī iegrimst viedierīcēs. Katrs rīkojas “pa savam”.
Tomēr mans stāsts ir par kādu sīku atgadījumu, kas uz dažām sekundēm lika (nez, kā citādi to varētu pateikt? Varbūt – ļāva?) visiem klātesošajiem aizmirst savu bēdu un atplaukt gaišā, jaukā smaidā.
Tagad iedomājieties tādu ainu: uz zemes, kājas sakrustojis, kā filmās rāda indiāņus vai šamaņus, sēž spēcīga auguma vīrietis. Mugurā eleganta, silta ziemas jaka. Virs tās neliela mugursoma. Kopta frizūra un bārda. Ap gadiem … starp 30 un 40. Sev priekšā uz ceļgaliem atbalstītajās rokās tur viedtālruni, kam pievērsta visa viņa uzmanība, “ne aci” nepametot uz to, kas notiek ar viņu pašu un arī apkārt.
Varat jautāt, kas gan tur tāds īpašs? Sevišķi mūsdienu digitālajā pasaulē, kurā cilvēki mēdz iegrimt “ar galiem”.
Nezinu, kā pareizi nosaukt masīvu slimnīcas iekšējo transporta ierīci uz palieliem riteņiem, kas vairāk atgādina gultu un izmanto pacientu pārvietošanai šurpu – turpu. Tādi, ar gulošiem pacientiem, pabrauca mums garām pa gaiteni ik pēc dažām minūtēm.
Tagad mēģiniet guloša pacienta vietā šajā gultā “pārvietot” ar maniem vārdiem “uzzīmēto” veselīga izskata vīrieti, kurš nesatricināmā, gandrīz vai karaliskā pozā un mierā sēdēja vienā no tām, ko pa gaiteni, starp tur esošiem cilvēkiem, piesarcis stūma neliela auguma sanitārs. Šī, ar vidi kontrastējošā, kopaina arī bija iemesls, lai visi, kuri skatījās uz šiem diviem cilvēkiem, smaidītu.
…
Views: 274
