Vai ar jums tā ir noticis, ka pareiza uzvedība kādam citam no malas (vai aizmugures) ir likusies aizdomīga? Lasīju, ka tā ir gadījies ne vienam vien. Arī man pašam tā notika.
Lai sagatavotos starptautiskam pasākumam, tajā ziemas vakarā ar kolēģiem aizkavējos darbā daudz ilgāk nekā parasti beidzas darba diena. Tā kā vienam no viņiem līdz mājām bija patālu un brauciens ar sabiedrisko transportu aizņemtu ilgi laiku, piedāvāju aizvest ar automašīnu. Arī pašam tā likās laba pārmaiņa pēc intensīvās darba dienas.
Vēlu vakarā satiksme Rīgas ielās vairs nebija intensīva un satraucoša. Lēnām krita lielas sniega pārslas un patīkama mūzika no radioaparāta arī nemudināja uz steigšanos. Tā kā man vienmēr ir paticis braukt ar automašīnu, vienkārši izbaudīju šo procesu.
Tas nozīmēja arī to, ka, kā jau bijušais auto vadīšanas instruktors, laicīgi rādīju pagrieziena signālus un pārkārtojos pirms nogriešanās. Tukšajās ielās ne “pa mata tiesu” nepārsniedzu atļauto braukšanas ātrumu. Nu vienkārši biju perfekts autovadītājs.
Tuvojoties Imantas dzīvojamam rajonam, sāka snigt vēl stiprāk. Tā kā ceļi tajā pusē man bija sveši, lai kaut ko nepalaistu garām, vadījos pēc kolēģa norādēm. Vienā brīdī pamanīju, ka aizmugurē visai cieši seko vēl kāda automašīna. Snigšanas dēļ redzēju vien tās gaismas lukturus. Vai nu mazums, ka sagādās ar vēl kādu braukt tieši uz šo pusi.
Beidzot nonācām pie vajadzīgās mājas. Kā pienākas, lēnām apstājos, lai izlaistu kolēģi un tajā brīdī aiz muguras braucošā automašīna ieslēdza zilās bākugunis. Policija. Kas tad nu?
Kolēģis izkāpa no automašīnas, atgāja dažus soļus un palika stāvot. Pie manas puses loga pienāca policists un palūdz uzrādīt pārbaudei dokumentus. Uzrādīju. Jautāja, kādēļ esmu šeit, ja mans auto reģistrēts tālu no Rīgas. Izstāstīju par kolēģi.
Manas atbildes ar kaut ko tomēr neapmierināja policistu un viņš laipni aicināja doties līdzi uz policijas mašīnu – busiņu. Cik sapratu no sarunas ar citiem tur sēdošiem kolēģiem, viņi pa “saviem kanāliem” pārbaudīja pieejamo informāciju par mani.
Bet tas vēl nebija viss. Pilnai “bildei” mani palūdza iepūst alkometra “trubiņā”. Nav problēmu, neiešu naktī kašķēties. Tā kā aparāts rādīja “pa nullēm”, arī par mani atrastā informācija nebija “krimināla”, saņēmu savus dokumentus un drīkstēju doties tālāk. Arī kolēģis beidzot varēja doties mājās, siltumā.
Pats pie sevis nodomāju, ka aizdomas varēja radīt mana nu dikti pareizā braukšana pa tukšām un klusām Rīgas ielām. “Zagšanās” uz kaut kurieni “pa kluso”. Lai vai kā, bet šis atgadījums nav mainījis manu braukšanas manieri. Vienkārši ir reizes, kad izbaudu to.
….
Views: 70
