Tikko kā izdzīvojām dienas, kurās atcerējāmies “Baltijas ceļu”. Es tajā stāvēju starp Cēsīm un Valmieru, no Bušu gravas nedaudz uz Valmieras pusi. Tomēr, lai arī mana stāsta notikumi norisinājās apmēram tajā pašā laikā, darbības vieta bija Krievijā.
Strādāju Jāņmuižas Lauksaimniecības skolā un mani norīkoja augusta beigās skolas direktoru aizvest uz PSRS arodskolu vadītāju pasākumu Novgorodā, Krievijā. Man jau nebija nekādu iebildumu, jo tā bija iespēja gan redzēt arī tālākas zemes, gan stūrēt paša direktora “Volgu”, GAZ-24.
Liekas, ka kaut kad jau stāstīju par to, ka man vienmēr interesējušas lietas un notikumi, kas bieži ir ārpus mana darba “rāmjiem”. Nodomāju, ka arī šī varētu būt laba iespēja redzēt un dzirdēt kaut ko vairāk, tādēļ automašīnā “paķēru līdzi” arī uzvalku, kas īsti neietilpst šofera darba apģērba sarakstā.
Tajā laikā regulāri pirku un ar lielu interesi lasīju Tautas Frontes izdoto laikrakstu “Atmoda”. Pirku arī izdevumu krievu valodā, jo tajā saturs reizēm atšķīrās no latviskās avīzes. Tā teikt – plašāka informatīvā “bāze”. Tad nu iedomāju krievu valodā sakrātās Atmodas ielikt mašīnā blakus uzvalkam.
Brauciens līdz Novgorodai, kaut arī garš un nogurdinošs, tomēr interesants. Vēl vakarā pat paguvām uz pasākuma organizatoru sarūpēto izbraucienu ar kuģīti pa Volhovas upi līdz pat Ilmeņa ezeram un atpakaļ.
Nākošajā rītā “uzcirties” uzvalkā kopā ar direktoru devāmies uz pasākuma vietu. Atviegloti uzelpoju, kad neviens pat neinteresējās, kas es esmu. Nu, kāds mans amats. Pietika ar to, ka no Latvijas un es jau biju zālē.
No runām neko daudz neatceros, bet nav arī svarīgi. Vakarā mītnes vietā vienā telpā sapulcējās (pēc pašu iniciatīvas) pārstāvji no Baltijas. Ja vēl ņem vērā to, ka runāšana notika ne jau ar “sausām mutēm”, tad viedokļu apmaiņa izvērtās visai skaļa. Tajā skaitā par politiku. Īpaši aktīvi bija lietuvieši. Lai arī negribējās atpalikt, tomēr abi apzinājos, ka esmu pārāk dumjš, lai iesaistītos tādās diskusijās. Atcerējos par “Atmodām”. Aizgāju līdz savai istabai un atnesu tās. Protams, ka ar to nenonācu uzmanības centrā, tomēr šī lasāmviela daudzus ieinteresēja.
Nākošajā dienā sēžot zālē priekšējās rindās un klausoties kārtējās runas par sasniegumiem un plāniem, aiz muguras dzirdēju aizvien skaļāku papīru čaukstēšanu. Paskatījos atpakaļ – iepriekšējā vakarā lietuviešiem iedotās avīzes “Atmoda”, nu jau sadalītas atsevišķās lapās, bija “izretojušās” pa visām pasākumu dalībnieku vietām un tās ar aizrautību lasīja vairs ne tikai lietuvieši. Biju pārliecināts, ka “dumpīgais” lasāmais daudziem šķita interesantāks nekā dzirdamais no tribīnes.
Varbūt ar to arī varētu beigt manu stāstu par latviešu “Atmodu” Novgorodā, tomēr šis brauciens manā atmiņā palicis ar vēl kādu atgadījumu, ja to tā varētu nosaukt.
Man pie žaketes atloka bija piesprausts sarkan-balt-sarkanais Latvijas karodziņš. Kādā brīdī pamanīju, ka mani cieši vēro kāds gara auguma, gaišā uzvalkā ģērbies vīrietis. Man pat likās, ka viņš tā neuzkrītoši cenšas nonākt manā tuvumā. Vai tik nav kāds “slepenais” pie sevis pat nodomāju.
Līdz vienā no pārtraukumiem vīrietis pienāca man klāt un angļu valodā jautāja – kas tas par karodziņu. Vispirms atvieglojums, ka viņš nez vai ir no ”dienestiem”. Bet vietā uztraukums un bažas – kā lai viņam atbildu? Jo angļu valodu vispār biju mācījies divus gadus astoņgadīgajā skolā un divus gadus tehnikumā. Pēc padomju laiku programmas, pāris stundu nedeļā. Pirms gandrīz 20 gadiem.
Tad nu sāku no atmiņas kaktiem “kasīt laukā” visu anglisko, kas tu bija palicis. To, kas notika, nevarētu saukt par sarunu. Tomēr kaut kā sazināties varējām. Vīrietis izrādījās kādas skolas vadītājs no Somijas. Uzzinot, ka esmu no Latvijas, viņa jautājumi plūda straumē, kurai neredzēju ne malas, ne gala.
Kā man gāja ar atbildēm? Kauns. Un nav jau arī svarīgi, jo mums abiem bija tik interesanti, ka pat izlaidām kādu programmas daļu. Bet mans direktors, uzzinot ka es “sarunājos” ar somu, uzreiz teica, lai es viņam tulkojot – jo gribot nodibināt darba kontaktus. Bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem direktoram atteicu. Lasi meklē citu tulku.
Tad pirmo reizi sapratu, kāda nozīme prast vēl kādu valodu, ne tikai savu dzimto vien. Savās domās teicu lielu jo lielu paldies abām savām angļu valodas skolotājām – kuras abas, kad mācījos, bija ļoti cienījamā vecumā. Viena no viņām pat bijusi manas mammas pirmā skolotāja “ulmaņlaikos”. Un pašus, pašus pamatiņus abas bija ielikušas diezgan ciešus.
Nedaudz vairāk kā desmit gadus pēc šī pasākuma, notikumi pagriezās tā, ka angļu valoda kļuva par manu otro darba un saziņas valodu, pēc dzimtās.
…
Views: 214
