Turpinot tēmu par policistiem jau biju sagatavojis nākošā stāsta “uzmetumu”, bet notika kas iepriekš neparedzēts. Tādēļ savos plānos veicu būtiskas korekcijas.
Viens no maniem pirmajiem darbiem rītos – ieskatīties internetā dažādu jaunumu sadaļā. Tā vienā rītā lasu diezgan garu sašutuša autovadītāja rakstu par slikto policiju (policistu).
Situācija bijusi tāda, ka Ziemassvētku dienā, apdzīvotā vietā, kur kādā no ielas posmiem atļautais braukšanas ātrums ir 30 km/h, policija apturējusi autovadītāju un uzlikusi sodu par braukšanu ar ātrumu 58 km/h. Tātad – plus 28.
Papildus tam, izrādījies, ka mājās aizmirsies maks ar dokumentiem, par ko uzlikts vēl viens sods.
Stāsta autors (sašutušais autovadītājs) principā piekrītot, ka ir pārsniedzis atļautā braukšanas ātruma ierobežojumu, tomēr viņa neviltotais sašutums ir par to, ka policija veikusi braukšanas ātruma kontroli konkrētajā ielas posmā svētku dienā. Laikā, kad ielās maz satiksmes dalībnieku un neviens netiek apdraudēts, ja arī brauks ātrāk par tiem 30 km/h.
Pēc viņa teiktā (rakstītā), to varot izdomāt tikai idioti, ko arī tā pateicis Valsts policijas darbiniekam. Rezultātā, papildus jau diviem uzliktajiem sodiem, uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība par (pēc vecā likuma) “sīko huligānismu”. Vai kā tagad formulē (konkrētam gadījumam) – iestāžu darba traucēšanu.
Tā kā pats esmu strādājis policijā, tad zinu – bieži policijas darbiniekiem jāuzklausa neapmierināto cilvēku iebildumi un pat nepatīkami apvainojumi par dažādām lietām (likumiem, noteikumiem un tml), kuru ieviešana nemaz nav policijas kompetencē.
Varu teikt tikai vienu – arī policists ir dzīvs cilvēks, kuram ir sava pacietības robeža. Likums daudzos gadījumos nosaka nevis konkrētu naudas sodu, bet tā lieluma robežas (diapozonu). Izdzirdot no pārkāpēja aizvainojošus izteicienus par savu darbu vai kolēģiem, ļoti šaubos, ka par konkrētu pārkāpumu piemēros mazāko likumā noteikto naudas sodu, vai aprobežosies tikai ar mutisku brīdinājumu.
Gadījumos, kad personas izteikušas pretenzijas par likumiem vai kādiem noteikumiem, pajautāju, vai viņi ir bijusi uz vēlēšanām. Lai savas pretenzijas un ierosinājumus rakstiski nosūta tiem deputātiem, par kuriem ir balsojis. Jo likumus un noteikumus pieņem (apstiprina) deputāti, ne policisti.
Ir bijuši arī tādi gadījumi, kad persona apzināti ar savu rīcību vai vārdiem izaicina policijas darbiniekus uz kādu konkrētajā gadījumā nepieļaujamu rīcību. Piemēram, pārmērīga spēka lietošanu vai aizturēšanu. Aculieciniekiem “no malas” tad šķiet, ka policija nekā nedara un nevajadzīgās emocijas uzkarst vēl vairāk.
Beigās vien vēlos piebilst, ka negatīvo emociju izgāšana uz policijas darbiniekiem arī ir viens no iemesliem, kādēļ to skaits īpaši nepalielinās. Kuram gan gribās vairākas reizes dienā uzklausīt to, ka viņi vainīgi pie visām likstām gan valstī, gan konkrētās personas dzīvē. Cits raksts no sērijas “Kur pazūd policisti“
…
Views: 270
