“Sveiks, kaimiņ!”, tā kādu rītu mājas pagalma mani uzrunāja vīrietis no blakus kāpņu telpas. “vai Tu zini, kādēļ mūsmājā no krāna tek brūns ūdens?” Parasti man ar viņu nebija nekādu sarunu, kas būtu garākas par: “Sveiks! Labrīt! Labdien!”. Ieintersēja mani.
“Nu, nu?”, ar interesi apstājos un palūkojos uz zinošo kaimiņu. Neliela auguma kungs, varētu būt nedaudz virs piecdesmit. Vecumā. Mugurā apbružāta tumšas krāsa darba apģērba jaka, virs kuras vairs ne tik koša oranža atstarojošā veste. Kājās darba bikses ar platām taisnstūra sānu kabatām, kas “garmoškā” sēdēja uz noskrambātajiem šņorzābakiem.
Mati pagari un iesirmi, nedaudz pinkaini. Tālu pāri augšlūpai nokarājās tādas paša iesirmas ūsas, kas zem deguna no smēķēšanas iekrāsojušās zaļgani dzeltenas. Uz mani raudzījās divas, pavisam gaišas, gandrīz blāvi zilas acis.
“Nāc līdzi”, kaimiņš mani aicināja aiz mājas stūra. Tur viņš uzvaroši (kā citādi lai saka? Lepni?) man norādīja uz lielu peļķi, kas bija pilna ar duļķainu ūdeni. Peļķei blakus atradās kaut kāda “komunālo” aka ar čuguna vāku, gar kuru pazemē skaļi čurkstot pazuda daļa no peļķes satura. “Redzi? Tā netīrais ūdens no peļķes nonāk mūsu krānos”, kaimiņš turpināja.
Pirmajā brīdī biju pārsteigts par šo vienkārši ģeniālo kaimiņa atklājumu. Pēc tam mēģināju viņam iebilst un jautāju, kā gan ūdens no peļķes var iekļūt ne tikai metāla caurulēs, bet arī “tikt augšā” līdz pat trešajam stāvam, kurā mēs abi dzīvojām. Mani vārdi (jautājumi) bija kā “zirņi pret sienu”. Viņa pārliecība bija nesatricināma.
Tad es sapratu vienu – šajā dialogā man nebija nekādu iespēju panākt kaut vai miermīlīgu “neizšķirtu”, kur nu vēl pārspēt par savu taisnību pārliecināto kaimiņu. Nolēmu atkāpties.
Pie sevis pēc tam nodomāju, ka pirmo reizi mūžā esmu sastapis cilvēku, kurš, acīm redzot, skolā fizikas stundas vai nu ir “bastojis” vai arī tajās gulējis. Jo domāt ko citu neuzdrošinājos – pēc skata tāds tīri tehnisks cilvēks likās. Varbūt te vietā bija teiciens: “Neskati vīru pēc cepures?”. Tiesa, to gan viņš ļoti reti nēsāja.
…
Views: 242
