Tā diena, kuru gaidīju ar nepacietību, beidzot pienāca – salidojums Priekuļu tehnikumā, kurā beidzu mācības 1975.gada vasarā – tātad pirms 50 gadiem. Nebūšu tik sīkumains un atmetīsim tos atlikušos dažus mēnešus, kas palikuši līdz vasarai – pilniem piecdesmit gadiem.
Salidojuma dienā mani bijušie kursa biedri arī bija tādi satraukti – labu brītiņu pirms norunātā satikšanās laika zvana un jautā – kur es esot? Turpat, turpat netālu. Vien dažu minūšu attālumā. Satikāmies pie “mūsu” (vecā) tehnikuma ēkas ieejas.
Protams, ka patīkama atkalredzēšanās. Arī kā tādos pasākumos pieņemts – reģistrēšanās un dalības maksa. Kundzes, kuras ar to nodarbojās, smaidot teica: šodien visi tādi jautri un asprātīgi. Pat neraugoties uz to, ka tajā ēkā reģistrējās gados vecāka paaudze, kas parasti ap to vecumu ir lēnāka un arī, varbūt, klusāka. Kā lai nepriecājas, jo pozitīvās emocijas dara brīnumus. Kad reģistrēšanās veikta, tad pašu “organizētā” ekskursija pa tehnikuma veco korpusu.
Pie katras telpas durvīm īsa pauze, lai atsauktu atmiņā – kas te bija “mūsu” laikā. Kurš pasniedzējs te mūs mācīja. Un, lai cik dīvaini arī nebūtu, nez no kurienes atmiņā “uzpeldēja” dažādas sīkas detaļas no “tiem laikiem”. Piemēram, par Rubeņa suppermoci “ESSO” (liekas, tā to sauca). Ja viņa stāstījums stundās palika garlaicīgs, kāds tā nejauši kaut ko uzprasīja par viņa moci. Pasniedzēja acis iemirdzējās, obligātā tēma palika otrajā plānā, un … tad jau gandrīz nemanot bija klāt arī nodarbības beigas un “glābējzvans”.
Vesels stāsts varētu sanākt par ēdienu talonu pirkšanu un mēģinājumiem mainīt derīguma datumu uz tiem. To izdarīt bija grūti, jo septiņdesmitajos gados šos talonus apzīmogoja ar piecdesmito gadu datuma zīmogiem. Kur nu pie tādiem tikt?! Un vēl turpat durvis, kurā bija lodziņš bulciņu un kefīra pirkšanai starpbrīžos. Jaunekļiem visās paaudzēs vienmēr bijusi laba apetīte.
Tā nu apstaigājām vecās ēkas visus stāvus, ielūkojoties katrās atvērtajās durvīs. Žēl, ka tieši tā kabineta durvis, kurā mācoties pavadījām visvairāk laika, bija slēgtas. Tajā telpā mums bija jāatrodas rītos un vakaros, tajā sauktajā “mācību laikā”, jo kopmītnēs fiziski nebija vietas visiem vienlaikus mācīties.
Jo, iedomājieties tik, kopmītņu istabiņu, kurā atrodas septiņas !!!! divstāvu gultas. Tātad vietas 14 jaunekļiem. No rītiem pat vajadzēja gaidīt rindā, lai varētu tikt pie savas gultas un to saklāt. Tā bija pirmajā mācību gadā. Bet obligātais “mācību laiks” bija jāievēro ne tikai pirmajā mācību gadā.
Mūsu (vecā) mācību korpusa priekšā obligātā kopbilde – pie metāla plāksnītes, kas iesprausta “uz kājas” rožu dobē. Uz plāksnītes rakstīts: “Tehnikumam – 1975.gada klātienes nodaļas absolventi”. Mūsu izlaiduma gadā nopirkām rožu stādus un tehnikumam “uzdāvinājām” rožu dobi. Rozes, pavisam noteikti, jau sen kā citas. Tomēr pārsteidzoši, ka plāksnīte saglabājusies visus šos piecdesmit gadus.
Tā nu mēs stāvējām pie rožu dobes un lūkojāmies, kurš mūs varētu nobildēt. Un te, kā saukts, lēnā gaitā mums tuvojās viens no bijušajiem pasniedzējiem (automašīnu elektroiekārtas), kuru jau kopš tiem laikiem pazinām arī tā prasmīgu un fanātisku fotogrāfu. Gadi dara savu, ātrumi vairs ne tie. Tādēļ sasveicinājāmies, nedaudz parunājāmies un iedevu savu fotoaparātu – lai mūs nobildē. Kad tas bija izdarīts, devāmies uz jauno mācību korpusu.
Tur pie reģistrēšanās galdiem, kur bija gara rinda jau daudz jaunāku absolventu, mūs uzrunāja viena no darbiniecēm un iztaujāja: kura gada un kādas specialitātes “beidzēji” esam? Automehāniķi. To dzirdot viņa ieteica mums doties uz citām ēkām, kur izvietotas mācību telpas un darbnīcas mūsu specialitātē.
Ejot uz norādītajām darbnīcu ēkām, kas atrodas tālāk no mācību korpusiem, sarunas ar kursa biedriem ievirzījās citās noskaņās. Par to, kas zināms par tiem, kuri nav ieradušies. Tad tika pieminēti arī tie, kuri vairs nav mūsu vidū. Daudz. Tā jau dzīvē notiek. Skolu var pabeigt visi reizē, bet tālāk jau katrs iet savu ceļu.
Arī tajās “tālajās” ēkās ieskatījāmies katrā telpā, kuras durvis bija atvērtas. Tomēr … jau sākām “šķirot”. Ja kādā no telpām bija traktori vai lauksaimniecības tehnika, tikai “iemetām” skatu un gājām tālāk. Jo mēs – automehāniķi. Protams, atradām arī “savas” telpas, kurās uzkavējāmies ilgāk. Skatījāmies ar kādām iekārtām automehāniķi rīkojas (mācās) tagad. Uhhh!!!! Un liels bija pārsteigums, ka ieraudzījām vienu stendu, kas vēl darbojās, kaut arī tas pavisam noteikti varēja vēl būt “no mūsu laikiem”. Pat meklējām ražošanas gadu, tomēr redzamā vietā nekas nebija saskatāms.
Kad šī ekskursija bija galā, mēs nedaudz izklīdām pēc “individuāla plāna”. Vienā brīdī mācību korpusa gaitenī atrados viens pats. Pie manis pienāca divi vīrieši, vecāki par mani, un vaicāja: vai es arī esmu beidzis Jāņmuižas Lauksaimniecības skolu. Teicu, ka nē. Esmu beidzis Priekuļu tehnikumu, bet Jāņmuižā ilgi strādājis.
Viņu acis uzreiz “iedegās” un sāka mani iztaujāt, vai es pazīstu tādus un tādus Jāņmuižas darbiniekus no “viņu laikiem”. Lielāko daļu pazinu, par dažiem biju dzirdējis nostāstus. Bet abi kungi bija tik sirsnīgi, it kā būtu sastapuši savu īsto skolas biedru.
Katram ir savi motīvi, kādēļ doties uz savu skolu salidojumiem. Daži var iztikt bez tiem ilgi, vai arī cenšas apmeklēt katru no tiem. Ar cieņu noskatījos uz kādu ļoti cienījama vecuma kungu, kurš sēdēja ratiņkrēslā. Viņu uz salidojumu bija atvedusi meita, bet citi dalībnieki parūpējās, lai viņš nonāktu otrā stāva zālē, kur notika attiecīgo gadugājumu (līdz 1976.g) absolventu pulcēšanās. Tagad, laikam, jāgaida vēl piecus gadus, lai atkal uzlādētos ar jaunām emocijām nākošajā salidojumā. Caur atmiņām. Iepriekšējo reizi biju Priekuļu tehnikumā 2015.gadā.
Piebildīšu vien, ka šis bija stāsts par salidojuma vienu daļu – ekskursiju pēc 50 gadiem. Vakara turpinājums jau bija kā cits stāsts – satikšanās ar savām audzēknēm 32 gadus pēc viņu izlaiduma Jāņmuižas Lauksaimniecības skolā. Arī tur netrūka atmiņu un jautrības. Līdz pat “ķirbim” un “kristāla kurpītei”.
…
Views: 65
