1944.gadā, kad Otrā Pasaules kara laikā sabiedrotie soli pa solim atbrīvoja Eiropu, Vācija izveidoja īpaši spēcīgu ar simtiem jaunu tanku un bruņutransportieru. To komandēja labi zināmā vācu ģenerāļa Romela bijušais palīgs ar ļoti lielu kauju pieredzi.
Savukārt kaujas tehnikas apkalpes komplektēja nevis no tikko apmācītiem karavīriem, bet gan pārvietojot pieredzējušos no Austrumu frontes, ka arī no citām vienībām ar kauju pieredzi Ziemeļāfrikā. Papildus viņiem, uz kaujas grupu nosūtīja arī instruktorus no divām lielākajām (labākajām) tankistu skolām.
Ņemot vērā iepriekšējās kaujās gūto pieredzi, kājnieku drošai pārvietošanai neizmantoja vairs kravas automašīnas, bet gan bruņutransportierus. Tā tika palielināta bruņutehnikas aizsardzība pret kājnieku vai prettanku slēpņiem un arī ieņemto teritoriju kontrole.
Tik spēcīga kaujas grupa tika izveidota pirmo reizi Vācijas vēsturē. Tās uzdevums bija apturēt sabiedroto spēku uzbrukumu Francijas ziemeļos. Draudīgs spēks, bet kaut kas kaut kur “nogāja greizi”. Vai nu kļūdījās paši pieredzējušie karavadoņi (kas maz ticams), vai arī viņu lēmumus un rīcību ietekmēja “neapstrīdams spiediens no augšas”.
Tādu spēku (vienību) ir grūti pārvietot slēptā veidā. Ceļi šauri, pa tiem pārvietojas arī citu vienību tehnika un personāls. Maskēšanās iespējas minimālas. Un, kas visdīvainākais, pārvietošanās notikusi arī dienas gaišajā laikā. Kad tajā reģionā 1944.gada otrajā pusē jau bijis “bezierunu” sabiedroto aviācijas pārsvars. Tā rezultātā vācu kaujas grupa nemaz nenonāca līdz frontes līnijai.
Rūpīgi plānotā sabiedroto operācija sākās ar intensīvu artilērijas apšaudi. Apšaudei sekoja zemu lidojošu triecienlidmašīnu uzbrukums. Tām sekoja smagie bumbvedēji, kas parasti savus kaujas lidojumus veica naktīs. Šoreiz bumbvedēji savas kravas nometa gaišā dienas laikā uz labi redzamiem mērķiem. Bumbvedējus nomainīja vēl viens triecienlidmašīnu uzlidojums. Kā minēts ziņojumos, tad pēc dažām stundām no vairākiem simtiem tanku vāciešiem kaujas spējīgi bija palikuši vien septiņi (!). Un tūkstošiem kritušo un ievainoto.
Tiesa, arī sabiedrotiem viss nenotika tik gludi kā vēlētos. Dažas lidmašīnas savas kravas nometa uz savējo pozīcijām, kas bijušas pavisam tuvu pretiniekiem. Bojā gājuši 111 sabiedroto karavīri, tajā skaitā viens ģenerālis, kurš ļoti vēlējies uz kaujas lauku palūkoties “savām acīm”. Tomēr spēcīgā vācu kaujas grupa pārstāja eksistēt tā īsti nesākusi karot.
