Mēs, cilvēki, esam tik dažādi. Ne tikai ārēji, bet arī ar savu attieksmi par dažādām lietām un notikumiem. Protams, šo atšķirīgo rosina gan apstākļi, gan arī kā uz to “paskatās”. Alkstat konkrētu piemēru? Lūdzu!
Tas notika sensenos laikos (pirms kādiem gadiem trīsdesmit), kad Latvijas bruņoto spēku karavīriem bija iespēja iepazīties ar citu valstu karavīriem un notiekošo viņu zemē.
Minētajā laikā man bija iespēja apmeklēt ASV Mičiganas štata Nacionālās gvardes vasaras apmācības nometni. Nedaudz par to jau stāstīju šeit: Cik smalki dzīvē viss jāplāno. Vienā no dienām apmeklējām militārās tehnikas demonstrējumus.
Negaidīti mani uzrunāja kāds gara auguma kungs, nedaudz iesirms, Nacionālās gvardes formas tērpā ar pulkvežleitnanta atšķirības zīmēm. Viņam esot prieks mani atkal satikt. (Tad vēl nezināju, ka tā viņi saka visiem. Gandrīz visiem.) Ātri savā prātā “pāršķirstīju” visus līdz šim sastaptos amerikāņu virsniekus, bet viņu šajā sarakstā neredzēju.
Manot manu apmulsumu kungs precizēja, ka viņam labi atmiņā palicis kopīgais pikniks pie ezera. To dzirdot, manī modās pavisam cieša pārliecība par to, ka kungs mani sajucis ar kādu citu. Nekad neesmu bijis piknikā ar amerikāņu virsniekiem. Pietam, pie ezera.
Par savām šaubām atļāvos ieminēties balsī. Tas pulkvežleitnantu nepārsteidza. Vēl vairāk – viņš precizēja, ka tas esot noticis Latvijā. Pirms gada pie kādas raķešu bāzes.
Atslēgas vārdi “raķešu bāze” ievērojami sašaurināja manu minējumu loku, jo Latvijā biju bijis tikai vienā ex-padomju raķešu bāzē – Galgauskā.
Tas notika laikā, kad amerikāņu speciālisti Zemessardzei palīdzēja mācību teritoriju iekārtošanā un gandrīz katru nedēļu ieradās jauni un jauni padomdevēji. Tajā skaitā arī no Mičiganas nacionālās gvardes.
Mans tā brīža priekšnieks Mārtiņš vienmēr visu gribēja noorganizēt perfekti. Ieskaitot viesu (ekspertu) ēdināšanu. Diemžēl vēl tajos laikos ārpus lielākām apdzīvotām vietām “civilizēta” ēdināšana nebija pieejama. Vien kooperatīvu būdiņas lielāko ceļu malās. Ko nu?
Talkā nāca mācību centra virtuves saimnieces: sagatavoja sviestmaizes un lielu termosu ar tēju. Tā nodrošinājušies devāmies ceļā.
Amerikāņiem tā bija vienreizēja iespēja pašiem staigāt pa krievu raķešu bāzi un tās atliekas skatīt savām acīm. Liekas, ka viņi to labi apzinājās, tādēļ laika apstākļiem, kas mūs nelutināja (visu laiku smalki lija), viņi nepievērsa lielu uzmanību. Tā staigājot gan izmirkām, gan arī nedaudz nosalām. Latvijas vasarās tā mēdz notikt. Reizēm.
Lai ieturētu maltīti, mikroautobusu Latvija nobrauca pašā ezera krastā. Sēžot busiņā zem jumta, pa vaļējām durvīm un logiem skatījāmies kā lietuslāses krīt ezerā un ķērāmies pie sviestmaizēm un smaržīgās tējas. Pat tad, kad bija notiesāts viss līdzi paņemtais azaids, viesi nesteidzināja mūs uz prombraukšanu, bet labprāt gribēja vēl parunāt par šo un to.
Tomēr reiz viss beidzas. Arī šī vizīte. Mums, vietējiem, tā likās tāda pelēka un ne visai izdevusies diena. Gandrīz vai izgāšanās viesu priekšā. Tomēr, kā jau teicu sākumā, viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Amerikāņu virsniekam tas, izrādās, bijis neaizmirstams notikums – pikniks dabā pie ezera tālā pasaules malā.
…
Views: 79
