Arodskolā, kurā es sāku savas pedagoga gaitas, strādāja arī vēstures skolotāja Aina. Apaļīga auguma, plata seja, gaiši, vidēji gari un viļņaini mati. Gada vēsajā laikā ģērbās platās, iespējams, pašas adītās jakās. Kājās kurpes uz zema papēža. Sarunās tāda vienkārša, reizēm pat šķita nedaudz lētticīga. Viņa bieži bija satraukusies par to “ka tik kaut kas nenotiek”.
Man, kuram pašam tad bija vien knapi pāri divdesmit gadiem, skolotāja Aina likās jau pensijas vecumā. Bet tagad, paraugoties atpakaļ no saviem pašreizējiem, skaidrs, ka tad viņai līdz pensijai vēl bija tālu. Vienkārši tāds bija izveidojies viņas tēls (imidžs).
Nepārprotami, ka to visu bija ievērojuši arī audzēkņi un bez jebkādas žēlastības to izmantoja. Runājot citiem vārdiem – vēstures stundās skolotāja nebija tā persona, kura kontrolēja notikumu gaitu klasē.
Iespējams, ka viņa bija viena no tiem skolotājiem, kuri uzskata, ka skolotājam vienmēr taisnība, ka visam bez ierunām jānotiek tā, kā to vēlas skolotājs. Tomēr 16 – 18 gadīgi jaunieši vairs nav tādi, kuri visam piekrīt vien tādēļ, ka to saka skolotājs. Jau pats biju paspējis to izjust “uz savas ādas” – kā tas ir raugoties no skolotāju pozīcijām (Kā es pagrabā kļuvu par pedagogu).
Skolotāja Aina kaut kad bija palaidusi garām to faktu, ka arodskolā audzēkņi ir savādāki (ne sliktāki), bet tiešāki savās izpausmēs un viņa pati vairs netika “atpakaļ uz ceļa”. Gandrīz vai pēc katras stundas Ainas kundze sūdzējās grupu audzinātājiem par audzēkņu slikto uzvedību viņas vadītās stundās. Reizēm audzinātāji piedalījās vēstures stundā, apsēdās klases tālākajā stūrī un centās palikt nemanāmi. Protams, ka tādās reizēs vairs nebija nekādu domstarpību par to, kurš faktiski vada stundu.
Tad pienāca tā kritiskā “lūzuma diena”. Vai nu bija “zvaigznes ne tā sastājušās”, vai arī pati Ainas kundze bija ne-omā, bet sūdzības viņas mutes plūda spējā straumē katrā starpbrīdī.
Pusdienas pārtraukumā viņa apsēdās skolotāju istabā pie viena no tajā brīdī brīvajiem galdiem un no somas izņēma sainīti ar sviestmaizēm. Nezinu kādēļ, bet viņa nekad nepusdienoja skolas ēdnīcā. Un sarunas, protams, atkal “pagriezās” par nepaklausīgajiem audzēkņiem.
Vienā brīdī kājās piecēlās militārās mācības skolotājs Jānis, parakņājās sava galda atvilktnē un no tās izņēma baltu papīra lapu. Klusējot viņš aizgāja līdz galdam, pie kura pusdienoja Ainas kundze, un lapu nolika uz tā.
Joprojām klusēdams, saglabājot visai nopietnu sejas izteiksmi, viņš no kāda cita galda paņēma pildspalvu un pašvīkāja uz lapiņas – pārbaudīja cik tā labi raksta. Nederēja. Atrada citu, derīgu rakstāmo.
Aina, ar acī sekojot Jāņa darbībām, turpināja tiesāt savas sviestmaizes. Tikmēr Jānis, joprojām klusēdams, atgriezās pie galda un rakstāmo ar balto lapu pabīdīja tuvāk skolotājai.
Viņa paskatījās uz Jāni un vaicāja: “Kas man ar to jādara?”. “Ja skolotājs nevar panākt kārtību savās stundās,” mierīgā balsī atbildēja Jānis, “tad jāraksta atlūgums.”
Ainas kundzes reakcija uz tādiem vārdiem bija negaidīti ātra. Viņa pietvīkusi atgrūda papīra lapu un rakstāmo, kas aizripoja pa grīdu. Neapēsto sviestmaizi neietītu “pa taisno” iemeta somiņā un pēc mirkļa aiz viņas muguras noklaudzēja skolotāju istabas durvis.
Ja tagad ar vēsu prātu padomā, tad skolotāja Jāņa rīcība pret kolēģi, droši vien, bija visai nežēlīga. Toties kopš tās dienas vairs nedzirdējām nevienu sūdzību par nepaklausīgajiem audzēkņiem vēstures stundās. Vai nu Ainas kundze samierinājās ar to, kā ir – tā ir. Vai arī tomēr pati atrada veidu, kā situāciju labot. To mēs neuzzinājām. Tāpat arī to, ko Ainas kundze turpmāk ēda pusdienas pārtraukumos. Arī tā var notikt skolotāju saimē.
