Ja seko līdzi tam, ko par tālās darbības uzbrukuma bezpilota lidaparātiem (droniem) raksta un rāda masu informācijas līdzekļi, tad daļai cilvēku radies maldīgs priekšstats par to, kā tie izskatās un kā tie darbojas. Tie nemaz nelīdzinās labi zināmajiem četru propeleru lidaparātiem, kādus cilvēki pie mums lidina sava prieka pēc. Tie neapstājas gaisā un ilgstoši negrozās uz vietas meklējot kādu konkrētu objektu, lai fotografētu vai uzbruktu tam.
Tie tālās darbības drons vairāk atgādina nelielu lidmašīnu, ko uz priekšu “dzen” iekšdedzes motors. Ne velti viena no šāda drona raksturīgām pazīmēm ir mopēdam vai zāles pļāvējam līdzīgs troksnis. Tas bieži ir pirmā pazīme par to, ka tuvojas (lido) šāds drons, jo parasti droni lido pavisam nelielā augstumā un tādēļ tos ne vienmēr pamana ar gaisa telpas novērošanas radariem, kas pārsvarā paredzēti lidmašīnu, helikopteru kā arī citu lielāku un augstāk lidojošu objektu pamanīšanai.
Ņemot vērā šo specifisko dronu troksni, ukraiņi savā valstī plaši izmanto akustisko (skaņas) sensorus. “Dzirdot” drona radīto troksni, sensori nodot kopējā sistēmā, kurā nonāk dati no visiem akustiskiem sensoriem. Tā automatizēti var ne tikai noteikt konkrētā drona atrašanās vietu, bet arī paredzēt tā iespējamo lidošanas virzienu un nodot informāciju attiecīgai mobilai pretgaisa aizsardzības grupai.
Lai arī pašreiz notiek dažādu pretdronu līdzekļu izstrāde un testēšana ne tikai Ukrainā, bet arī Latvijā, Ukrainā plaši izmanto mobilās pretdronu grupas, kas bruņotas pārsvarā ar strēlnieku ieročiem, jo izmantot gaisa aizsardzības raķetes, kas paredzētas pret lidmašīnām, helikopteriem un ballistiskām raķetēm, ir pārāk dārgi. Mobilās grupas “nenāk kopā” tikai tad, kad izdzird lidojam dronu, bet dežurē nepārtraukti. Uz maiņām, protams. Grupu efektīvai darbībai nepieciešami ne tikai prasmīgi šāvēji, bet iespējami ātrāk jānosaka gan drona atrašanās vieta, gan arī iespējamā lidojuma trajektorija.
Ņemot vērā to, ka tāda tipa droni, kuru atlūzas atrastas Latvijas teritorijā, lido ar ātrumu 200 kmh un pat ātrāk, tad no valsts austrumu robežas līdz, piemēram, Rēzeknei, var aizlidot apmēram 15 minūtēs vai pat īsākā laika sprīdī. Salīdzināšanai, lielākā daļa tā saucamo “izklaides” dronu “sporta režīmā” spēj lidot ar ātrumu apmēram līdz 70 kmh.
To es pieminu tādēļ, lai varētu iedomāties, cik augstā attīstības līmenī ir jābūt valsts pretgaisa (pretdronu) aizsardzībai, lai tā spētu dronu pamanīt, nepārprotami identificēt kā bīstamu objektu un neitralizēt mazāk kā 15 minūšu laikā. Visā valsts austrumu robežas garumā. Šajā gadījumā visam procesam: lidojoša objekta pamanīšana – tā identificēšana – lēmuma pieņemšana – rīcība (ieroču pielietošana) – drona neitralizēšana = mazāk nekā 15 minūtes. Diemžēl tam vēl neesam gatavi.
Arī ukraiņi pēc vairāku gadu laikā gūtās pieredzes atzīst, ka spēj neitralizēt vidēji 85 līdz 90 procentu uzbrūkošo dronu un raķešu. Ne visus 100. Viņiem ir kāda cita “priekšrocība” – teritorijas plašums, tādēļ lielāko daļu tālās darbības dronu pat nemēģina neitralizēt tad, kad tie tikko ielido valsts gaisa telpā, bet tad, kad noteikts to lidojuma iespējamais maršruts un mobilā grupa pārvietojusies “sagaidīt” dronu.
Pavisam nesenajā gadījumā, kad tālās darbības dronu “nogāza” Igaunijas gaisa telpā, palīdzēja tas, ka incidents notika dienas gaišajā laikā un iznīcinātāj lidmašīnu piloti varēja vizuāli un nepārprotami identificēt lidojošo objektu, kas ir ļoti svarīgi tad, kad visi notikumi risinās miera laika apstākļos un gaisā iespējami daudz un dažādi lidojoši objekti.
