Todien pavasara saule darīja savu. Mežā iepriekš no sniega iztīrītie un speciāli sasaldētie ceļi sāka atkust. Vietām pat bija grūti paredzēt vai tie izturēs piekrautas automašīnas svaru. Tādēļ, lai apsteigtu pavasari, uz skolas apkurei vajadzīgās malkas izvešanu no meža norīkoja arī arodskolas mācību kravas automašīnas.
Ja arī braukšanas vietā reizēm sanāca stāvēšana gaidot malkas iekraušanu un izkraušanu, tad to pilnībā atsvēra iegūtā pieredze vadot ar malku piekrauto automašīnu gan pa piesnigušām meža stigām, gan arī pa “normālajiem” koplietošanas ceļiem.
Protams, ka ziema un pavasaris atstāja savu ietekmi arī uz tā saucamiem “grants ceļiem”. Ziemā cieši piebrauktais sniegs pārvērtās “slidotavās” ar vietām diezgan dziļi iebrauktām grambām (risēm). Tomēr tādēļ jau dzīve neapstājas un braukt jāprot (jāmācās) arī tādos apstākļos.
Vienā tādā saulainā pavasara dienā sēdēju GAZ – 53 kabīnē blakus audzēknim, kurš diezgan droši vadīja ar malku piekrauto mācību automašīnu atpakaļ uz arodskolas pusi. Uz ceļa piebrauktais ledus pavasara saulē jau bija sācis kust, tādēļ rīcībai ar stūri un pedāļiem vajadzēja būt īpaši vienmērīgai, bez “raustīšanās”. Ja bija kāds “šaubīgāks” posms, laicīgi devu audzēknim padomu kā vajadzētu rīkoties. Lai viņš būtu pārliecinošāks un es, savukārt, drošāks. Jo sēdēt blakus mazpieredzējušam stūrētājam tādos apstākļos – tas ir nepārtraukta nervozēšana , kas līdzvērtīga “sēdēšanai uz adatām”. Tomēr tāds jau ir instruktora darbs un arī audzēkņi stūrēšanas pieredzi var iegūt tikai stūrējot.
Braucot tādā pavasarīgi piesardzīgā manierē tuvojāmies ceļa līkumam uz kreiso pusi. Ceļa kreisajā pusē, gandrīz pašā līkumā, starp kokiem atradās neliels veikals. Kā jau laukos. Iepretim veikalam, līkumā, ceļa labajā pusē stāvēja kravas automašīna ar tukšu piekabi. Nez kādēļ, bet tieši šajā vietā, līkumā, ceļa brauktuve bija daudzkārt platāka nekā pienāktos “normālam” ceļam.
Tuvojoties stāvošajai automašīnai, mans “stūrmanis” ieslēdza pagrieziena signālu un sāka apbraukšanu. Kad bijām pavisam netālu no stāvošās automašīnas, no savas vietas kabīnes labajā pirmais ieraudzīju aiz līkuma pretim braucošu automašīnu. Tā kā ceļš bija pietiekoši plats visiem trim braucamajiem, bet tomēr slidens, teicu audzēknim: “Pretim brauc automašīna, tikai tagad nebremzē! Brauc tālāk!”.
Tomēr viņa reakcija un turpmākā rīcība nesakrita ar manu ieteikumu. Kolīdz ieraudzīja pretim braucošo auto, tā bremzes tika nospiestas “līdz galam”. Kas tādos gadījumos notiek ar automašīnu? Es tad mēdzu teikt, ka auto pārvēršas par vienkāršu “dzelzs gludekli”, kas nekontrolēti slīd uz mazākās pretestības pusi. Tā arī notika šoreiz.
Tā vietā lai droši pabrauktu garām stāvošajai automašīnai, mūsu auto sāka slīdēt uz ceļa zemāko – labo pusi. Vispirms tā ar kravas kastes labo priekšējo stūri ietriecās stāvošās automašīnas piekabes aizmugurē un sagriezās. Pēc tam mūsu auto nu jau ar labo priekšējo stūri ietriecās stāvošās piekabes sānos un priekšēja tilta ritenī.
Gluži kā rāda filmās – likās palēnināti turpat manu acu priekšā aiz kabīnes priekšējā stikla sāka “burzīties” mūsu automašīnas labās puses “spārns”, tad skatu aizsedza motora pārsegs (kapots). Un viss palika kluss. Pirmais kas “iekrita acīs”, bija stāvošās kravas automašīnas šofera pārsteigtais skatiens, kad viņš palūkojās atpakaļ uz notikušo pa atvērto savas kabīnes logu.
Pa kreisās puses durvīm izkāpām uz ceļa un sākām novērtēt bojājumus. No radiatora uz ceļa lēnām tecēja ūdens. Salocītais atdurstieņa (bufera) gals atspiedies pret priekšējo labo riteni. Izsists lukturis, “spārns” salocīts, bet motora pārsegs atvēries no trieciena. Kā par brīnumu – nebojāts.
Kravas kastei salauzti priekšējais un aizmugurējais borts. Bet labās puses borts … vesels un komplektā mētājās uz ceļa. Norauts no kravas kastes šķērssijām.
Vēl pārsteidzoši bija tas, ka no kravas kastes nebija izkritusi neviena no šķērsām iekrautajām divmetrīgajām malkas “pagalēm”. Tās tikai bija pārgrupējušās augstā kaudzē turpat ar kabīnes. Kā arī, ka no stāvošās automašīnas piekabes pat tai piekaltušie (piesalušie) dubļi nebija nokrituši. Kāda netaisnība, vai ne?
Protams, kā tādos gadījumos pienākas, atbrauca milicija (vēl padomju laiki bija), visu “noformēja”. Tik vaicāja, vai mūsu mašīnai bremzes bijušas kārtībā, kaut paši saprata, kā tas viss noticis un bremžu “neesamība”, varbūt, pat bijis labākais variants.
Ko tālāk? Ar zināmu piepūli no priekšējā riteņa atlocījām atdurstieni. Izrādījās, ka radiatora bojājums briesmīgs tikai “no skata”. Kritisko caurumu varēja likvidēt ar … vienu sērkociņu. Un motora pārsegs tīri labi un droši turējās savā vietā. Tieši tik droši, lai pavisam lēni braucot varētu nokļūt galamērķi.
Pavisam droši varu teikt, ka tam puisim, kurš tajā dienā vadīja mācību automašīnu, iegūta vērtīga pieredze uz mūžu: kritiskās situācijās ne vienmēr bremzes ir vienīgais un pareizākais līdzeklis.
Par sevi: tāds ir auto vadīšanas instruktora darbs. Pat tad, ja laicīgi pagūsti pamanīt kritisku un bīstamu situāciju, ne vienmēr iespējams to novērst, jo nevar ielīst tā cilvēka galvā, kura rokās stūre un zem kājām pedāļi. Vienīgi ar laiku var iemācīties uzminēt, kāda varētu būt konkrētā apmācāmā “stūrmaņa” reakcija nestandarta situācijās. Un vēl pie kā jāpierod vai jāsamierinās instruktora darbā: Kad liekas, ka jau esi “atkodis” apmācāmā domāšanas veidu un braukšana notiek “gludi”, bez būtiskām kļūdām un varētu uzelpot – klāt eksāmens, tiesības “kabatā” un rau, nākošajā dienā pie stūres jau cits apmācāmais. Jāsāk viss no gala.
