Šogad būs 35 gadi kopš Zemessardzes dibināšanas. Nebiju “klāt” pašos tās pirmsākumos, jo ārrindas dienestā iestājos gadu vēlāk. Tomēr vairākus gadus biju cieši saistīts ar kādu no tā laika Zemessardzes struktūrvienībām – Zemessardzes Kājnieku mācību centru.
Nevēlos pretendēt uz hronista vai vēsturnieka statusu, tādēļ te nepieminēšu kādus konkrētus datumus vai arī visu iesaistīto personu vārdus. Tie, kuri paši bijuši šo notikumu liecinieki, viņus atcerēsies. Vai arī var man pajautāt, iespējams, palīdzēšu, ja pats atcerēšos. Man saistošāki liekas paši procesi, kas notika tajā laikā, un entuziasms ar kādu cilvēki meklēja un vēlējās apgūt kaut ko jaunu un noderīgu dienestam Zemessardzē.
Iestāties Zemessardzes profesionālajā dienestā 1993.gada vasarā mani iedrošināja tā laika Cēsu 27.bataljona komandieris Mārtiņš Berķis. Lai arī biju bez iepriekšējas profesionālā militārā dienesta pieredzes, M.Berķis ap sevi pirmkārt pulcināja cilvēkus, kuriem viņš uzticējās. Nedaudz vēlāk, lai iegūtu kaut minimālās nepieciešamās militārās iemaņas, pašā 1994.gada sākumā mani nosūtīja uz Kājnieku vada taktikas kursiem, kuri notika turpat Cēsīs, Zemessardzes 2.brigādes izveidotajā mācību centrā.
Šajā mācību grupā sapulcējās karavīri ar visai atšķirīgām militārām prasmēm gan no Zemessardzes ierindas dienesta, gan arī no vietējiem ārrindniekiem. Bija uzaicināti arī vairāki cilvēki no citām valsts institūcijām, kuriem varētu interesēt dienests Zemessardzē. Uzreiz piebildīšu, ka tā arī notika. Kursa mērķis bija sagatavot instruktorus darbam Cēsu mācību centrā, lai viņi prastu pielietot NATO apmācības procedūras un mazo vienību taktiku.
Kursa programmu sagatavoja un īstenoja instruktoru grupa no Lielbritānijas bruņotajiem spēkiem. Vairāku nedēļu garumā dienas pirmajā pusē klasē apguvām kājnieku vada taktiku, bet pēcpusdienās un naktīs siltajās telpās noklausīto teoriju nostiprinājām praksē Cēsu apkārtnes mežos. Dažādos laika apstākļos. Mācību kursam sākoties sals naktīs sasniedza pat mīnus 24 grādus un mežos sniega netrūka. Pēdējās nedēļās apstākļi mainījās uz pavasara pusi un bieži pārvietojāmies ejot vai lienot uz vēdera pa sniega un ūdens maisījumu. It īpaši britu instruktori ievēroja tos, kuri ne labprāt gūlās slapjumā, bet izmeklēja sausākas vietas. Toties pēdējās kursa dienās reizēm varējām, kaut pavisam slapji pēc upes šķērsošanas brienot, pat pasildīties pavasara saulītē.
Lai nodrošinātu nepārprotamu instruktoru un apmācāmo sazināšanos, vajadzēja tulkus. Izlīdzēja vietējās angļu valodas skolotājas, kurām arī nācās ne tikai “uz vietas” apgūt militāro terminoloģiju, bet arī daudz ko izjust “uz savas ādas”, jo, kā paši noprotat, nodarbības nenotika tikai siltās telpās.
Mācību noslēguma vingrinājumu gaitai uzmanīgi līdzi sekoja ne vien Zemessardzes štāba pārstāvji, bet arī Lielbritānijas Armijas pulkvedis Jānis Kažociņš (vēlākais SAB vadītājs). Tā kā viens no mērķiem bija instruktoru sagatavošana, tad kursa beigās katrs saņēmām individuālu praktisko un pedagoģisko prasmju vērtējumu. Cik noprotu, mūsu vadība arī saņēma britu instruktoru rekomendācijas par to, kurš būtu piemērotāks instruktora darbam. Pēc šī kursa es sapratu, ka dienests mācību centrā man patiktu vairāk nekā zemessardzes bataljona štābā, tādēļ lūdzu mani pārcelt turpmākajam dienestam uz Zemessardzes mācību centru Cēsīs. Tā arī notika.
Pirmais uzdevums mācību centram bija – pamatojoties uz tikko notikušo instruktoru kursu, sagatavot četru nedēļu garu programmu kājnieku vada nodaļu komandieriem. Lai to īstenotu, Latvijā uz vairākiem mēnešiem palika viens no britu instruktoriem, izlūku vienības kapteinis Gaijs Kartraits. Faktiski jau viņš sagatavoja šo pirmā kursa mācību programmu, kuru pielabojām atbilstoši reāli pieejamiem resursiem un izmantojamam apvidum. Programmu apstiprināšanai sūtījām uz Rīgu, Zemessardzes štābu. Pēc dažām dienām šo programmu saņēmām atpakaļ. Neapstiprinātu, bet ar daudziem svītrojumiem un labojumiem. Sarkanā krāsā.
Britu kapteiņa Gaja uzacis augstu palēcās aiz izbrīna. Viņam bija tikai viens ļoti liels jautājums – kādēļ viņi Latvijā pavadījuši vairākus mēnešus mūs mācot, ja, kā izrādās, kāds to visu Rīgā zina labāk par viņiem – profesionāliem britu instruktoriem. Labi, piekritām dažām iebildēm. Tad precizēto programmu, ar nelielām izmaiņām, atkal nosūtījām uz Zemessardzes štābu.
Šoreiz no Zemessardzes štāba sagaidījām nopietnu delegāciju, lai pārrunātu sagatavoto kursa programmu. Tas bija kā īstā eksāmenā. Galda vienā pusē (štāba pusē) sēdēja divi pārstāvji no Zemessardzes štāba G – 3, bet mūsu pusē – es un britu kapteinis. Apmēram divas stundas, burtiskā nozīmē, pamatojām katru plānotās programmas punktu, līdz ar gandarījumu sadzirdējām gaidīto – Zemessardzes štāba pārstāvji piekrita mūsu argumentiem un teica, ka pārliecinājušies par programmas satura kvalitāti. Piebilstot, ka mēs, mācību centrā, jau labāk zinot.
Šis pirmais pašu plānotais kājnieku vada nodaļu komandiera kurss bija četru nedēļu garš. Trīs pirmās nedēļas teorija un mācību vingrinājumi mācību centrā un Cēsu apkārtnē, bet pēdējā nedēļā – vairāku diennakšu nepārtraukts vingrinājums Galgauskas pagastā pamestas Padomju armijas raķešu bāzes teritorijā.
Otrajā mācību grupā piedalījās Zemessardzes bataljonu komandieri vai štāba priekšnieki. Arī viņiem nācās darīt to pašu, ko jebkuram karavīram – tajā skaitā rakt ierakumus un iet nakts izlūkgājienos kā. Tomēr viņu azarts un izdoma bija pat lielāka. Piemēram, lai naktī klusām un nepamanīti piekļūtu “nosacītā pretinieka” objektam, bataljonu komandieru (!!!) izlūku grupa pa mežu pārvietojās zeķēs, bez formas zābakiem. Lai tikai klusāk.
1994.gada vasarā piedzīvojām arī ļoti neparastu situāciju. Braucot uz mācību vingrinājumiem bijušajā Galgauskas raķešu bāzē, plānojām pusdienot vietējā ēdnīcā Lejasciemā. Vienā no tādām reizēm sagadījās, ka Lejasciemā uz galvenās ielas bija apstājusies arī neliela Padomju armijas automašīnu kolona, kas veda cilvēkus un ekipējumu uz netālo Tirzas dzelzceļa staciju. Tā uz ciema galvenās ielas vienlaikus, viena otrai pretī, stāvēja divu valstu bruņoto spēku vienības. Žēl, ka nav nevienas vēsturiskā brīža fotogrāfijas.
Pirmajā (1994.gada) vasarā instruktori paši tā centās visu plānot un vadīt iespējami kvalitatīvāk un, kas ne mazāk svarīgi, interesantāk, ka pirmajās reizēs lauku nodarbībās Galgauskā paši negulējām gandrīz visu nedēļu. Nākošajos kursos jau bijām prātīgāki un gan darbu, gan atpūtu pratām savstarpēji sadalīt saprātīgi.
Tomēr, lai kāds arī nebūtu sākuma fanātisms, instruktoriem bija savas ģimenes un intereses brīvajā laikā, kas nebija savienojams ar dzīvošanu Cēsīs tukšā mācību centra istabiņā ar no Padomju armijas mantotu dzelzs gultu un naktsskapīti. Tādēļ pēc laika daži instruktori atgriezās uz vienībām tuvāk savām dzīvesvietām. Līdz ar to jau pirmā gada beigās Kājnieku mācību centrā radās kadru problēma – to trūkums. Kā to risinājām – kādā citā rakstā. Citus rakstus par šo tēmu varat lasīt sekojot šai saitei: https://piksens.com/tag/zs-macibu-centrs/ vai arī ARMIJA – NBS
