Te pavisam nesen rakstīju par to, ka daudzi cilvēki mūsu dzīvē ienāk ar kādu noteiktu mērķi. Pamanāmi vai pavisam klusi izdara savu “darāmo” un mūsu ceļi šķiras. Iespējams, ka viens no tādiem bija arī skolotājs Harijs.
Es nezinu cik sen skolotājs Harijs jau bija strādājis Pāles pamatskolā līdz tam, kad viņš kļuva par manu klases audzinātāju. Toruden es sāku mācīties 3.klasē. Tajā vecumā bērnam grūti vērtēt kāda starpība starp audzinātāju vīrieti un sievieti. Vien atceros to, ka tad, kad viņš mūs par kaut ko rāja, pazemināja balsi un seju savilka bargā grimasē, kas īsti “negāja kopā” ar viņa acīm. Tās smaidīja.
Tagad, kad pats daudz laika esmu pavadījis mācot citus, saprotu, ka viegli viņam nebija. Faktiski viņam vienam vajadzēja mums mācīt gandrīz visus mācību priekšmetus. Izņemot dziedāšanu, laikam. Universālais skolotājs.
No vienas puses raugoties varētu teikt – nekā tur sevišķa nav. Tā darīja visi mazo klašu skolotāji. Ja vien … lielajā telpā vienkopus mācījās … divas klases. Jā, jā … divas. Vienā telpā. Manējā un vēl viena, gadu jaunāki.
Varbūt tādēļ, ka arī tad lauku skolās klasēs bērnu skaits bija neliels. Kāds, iespējams, lēma ietaupīt gan klases telpas, gan skolotāja algu. Neticu, ka skolotājam Harijam par šo darbu maksāja divas algas. Droši vien arī pat ne pusotru.
Kā mēs mācījāmies? Telpā solos pie “logu rindā” sēdēja vecākie bērni. Tie bijām mēs. Bet “gar sienu” – jaunākie. Attiecīgi tika dalīta arī tāfele klases priekšā. Stundas sākumā skolotājs mums (vecākiem) uzdeva patstāvīgo darbu – kaut ko lasīt, rakstīt vai rēķināt. Kamēr mēs to darījām, tikmēr viņš “nodarbojās” ar “mazajiem”. Pēc tam viss notika pretēji.
Protams, ka mums bija interesanti klausīties kā “mazajiem” māca un atprasa to pašu, ko mēs jau apguvām pirms gada. Arī labāk savstarpēji iepazināmies, jo faktiski sanāca, ka esam arī klases biedri. Domāju, ka skolotājam tā bija pamatīga slodze. Un ne jau vienu gadu, bet tā “sapāroti” mācījāmies divus gadus.
Pēc tam, jau 5.klasē, mēs palikām “paši par sevi” – 11 bērni klasē (4 zēni un 7 meitenes) līdz pat izlaidumam. Bet vasarā skolotājs Harijs aizgāja no darba skolā. Dzirdēju pieaugušos runājam, ka nervi neesot turējuši. Nekur tālu jau viņš neaizgāja – sāka strādāt vietējā kolhozā par kravas automašīnas šoferi. No skolas puiku skatu punkta – sapņa darbs. Kas nekait katru dienu vizināties ar automašīnu.
Dzīvē ne viss ir skaidri paredzams uz priekšu. Pēc kādiem septiņiem gadiem, kad jau mācījos tehnikumā, mācību praksē mani nosūtīja uz … piemājas kolhozu. Iedeva vecu kravas auto – pašizgāzēju GAZ-93 un arī es tiku pie “sapņu” darba – katru dienu stūrēju to pa vietējiem un tālākiem ceļiem.
Tiesa, auto vispirms vajadzēja “savest kārtībā” un man ierādīja vietu siltajās auto garāžās … blakus savam ex-skolotājam Harijam. Tā nu viņš atkal kļuva par manu skolotāju. Nu, konkrētāk, kā darbaudzinātājs, jo nekad neatteica rādīt un skaidrot visādus tehniskus sīkumus un “knifiņus”, par kuriem tehnikumā teorijā nemācīja vai arī stundās biju palaidis “gar ausīm”. Tā, papildus diviem mācību gadiem Pāles pamatskolā, blakus skolotājam Harijam pavadīju vēl sešus mēnešus. Nu jau gandrīz kā kolēģis. Liekas, ka man dzīvē vienkārši ir veicies ar dažiem sastaptiem skolotājiem. Bet ar cilvēkiem, kurus sastopam ar kādu mērķi, varat lasīt šeit: Kādēļ savā dzīvē tu satiec tieši šos cilvēkus
