Pirms gada Lāčplēša dienā mans bijušais kolēģis, departamenta priekšnieks Oļegs, internetā ievietoja fotogrāfiju no kāda svētku pasākuma. To secinu no tā, ka tajā dienā visi bijām tik skaisti sapucējušies svētku formās, kas ne vienmēr bija normālās darba dienās. Fotogrāfija uzrušināja dažādas atmiņas.
Vispirms jau patīkami palūkoties uz sevi un kolēģiem “no malas”. Kādi jauni bijām vismaz kādus 20 gadus “atpakaļ”. Pēc tam sāku ar acīm “skenēt” redzamās sejas un mēģināju atcerēties – kurš ir kas. Gan tajā laikā, gan arī to, ko par katru no kolēģiem zinu tagad. Atpazinu visus. Tomēr tikai par dažiem zinu ko vairāk. Laiks pagājis.
Patiess prieks man par to, ka dažiem no bijušajiem kolēģiem tā brīža zvaigznīšu vietā uz uzplečiem tagad rombi un pat ozollapas. Un, cik zinu no dažādas publiski pieejamās informācijas – arī attiecīgi augstos amatos. Malači, ka izmantojuši visas iespējas, lai pavisam normāli, kā jau pienākas armijā, “kāptu” savā karjerā uz augšu.
Pēc bijušo kolēģu atpazīšanas sekoja vēl interesantāka manu atmiņu daļa. Mēģināju atcerēties, kāds iespaids par katru, kurš (kura) joprojām dien armijā, man bija izveidojies kā par tā brīža kolēģi. Pareizāk būtu teikt, vai tad man bija kāda nojausma par viņu patreizējiem panākumiem.
Ar dažiem no viņiem stundām, pat dienām ilgi diskutējām (arī strīdējāmies) par jaunām idejām un labākiem variantiem to īstenošanā. Kā katram savas jomas profesionālim pienākas, aizstāvējām savu “pozīciju” līdz “sausām mutēm”. Bija arī īsākas vai ilgākas savstarpējas nerunāšanas pauzes. Tomēr beigās emocijas pierima, “izklīda dūmi, nosēdās putekļi” un nonācām pie abpusēji pieņemama kopsaucēja.
Dažs no kolēģiem pat šajās diskusijās likās kā pamatīgs, nesatricināms ozols, ar saknēm (savu pārliecību) stingri ieķēries zemē. Pamēģini tādu izkustināt! Lasi – pārliecināt. Bija arī tādi kolēģi, kuriem netrūka tik karstas emocijas, kad ugunis un vārdos tērptās dzirkstis šķīda “pa gaisu” nerespektējot ne dienesta pakāpes ne amatus – likās, ka jālūko pēc tuvākā ugunsdzēšamā aparāta vai vismaz glāzi vēsa ūdens.
Ir arī lieli pārsteigumi. Negaidīti. Ja “tajos laikos” viņi bija mazāk pamanāmi, klusi, bet centīgi ikdienas darbu darītāji, tad tagad viņi nonākuši pieminētās karjeras kāpņu augšējā daļā. Ar iespēju vēl pakāpties, jo vēl jauni (salīdzinoši, bet tad mūsu vecumu starpību pat īsti nejutu) un viņiem joprojām ir vieta izaugsmei.
Kāds ir no tā visa secinājums? Tagad varu savas atmiņas dalīt divās “porcijās” . Pirmā daļa – 15 gadi profesionālā militārajā dienestā dažādās jomās un amatos kā ļoti interesants un radošu iespēju (liekas netipiski bruņotiem spēkiem, vai ne?) pilns laika posms, kurā sastapti forši kolēģi, no kuriem tieši un netieši daudz ko esmu mācījies. Kas ir “otrā daļa”? Tas ir laiks, kopš es vairs neesmu militārā jomā, tomēr iegūtā pieredze un prasmes palīdzējušas dzīvot un strādāt atkal pavisam jaunos un iepriekš neapgūtos “lauciņos”. Paldies jums, kolēģi! Vairāk par piedzīvoto dienesta laikā NBS varat lasīt sekojot šai saitei: ARMIJA – NBS
