Uz galda iezvanās mans dienām ilgi klusējošais mobilais telefons. Paskatos uz tā ekrānu – zvana no Latvijas numura. Mazāka varbūtība, ka blēži interesējas par manu finansiālo stāvokli. Paņemu telefonu rokā un, pirms atbildēt uz zvanu, pie sevis atkārtoju šajās dienās iegaumēto skaitāmo pantiņu par mīļāko. Pat nedaudz iztēlojos sevi stāvam ar atslēgu rokās pie jaunā Hyndai.
Tā, esmu gatavs. Spiežu telefona ekrānā zaļo pogu un lēnām, skaidri, lai neko nesajauktu, norunāju svarīgo tekstu: “Mans mīļākais radio, Radio Skonto”. Gaidīto fanfaru vietā klausulē dziļš un biezs klusums.
Atņemu klausuli no auss un paskatos uz ekrānu. Tur viss kārtībā, liekas, neko nepareizu neesmu saspiedis. Klausulē joprojām klusums.
“Hallo”, saku ar jautājuma zīmi galā. Pēc brīža dzirdu nedrošu un tādu kā sabijušos vecas sievietes balsi: “Jūs man zvanījāt”. “Neesmu zvanījis. Jūs kļūdāties”, atbildēju. Tomēr, katram gadījumam, pārbaudu “izejošo” zvanu sarakstu. Vai mazums kas var nejauši gadīties. Svešu numuru tur nav.
Kas vēl man atliek? Priecīgo satraukumu nomainīt pret gaidīšanas režīmu un turpināt klausīties Radio Skonto. No jaunas automašīnas es neatteiktos.
