Reiz man sanāca piedalīties kādas valsts iestādes struktūrvienību vadītāju iknedēļas sapulcē. Tad, kad bija apspriesti visi aktuāli jautājumi, “uzpeldēja” vēl kāda tēma, kurai arī vajadzēja rast risinājumu.
Jautājuma (tēmas) būtība bija tāda, ka cilvēki turpina mācīties un paaugstināt savu kvalifikāciju dažādos savas dzīves posmos, neatkarīgi no vecuma. Lielāko daļu studentu ir kopīga problēma – atrast studiju programmās paredzētās (vajadzīgās) prakses vietas. To nav viegli izdarīt pat tad, ja students arī nepretendē uz samaksu par prakses laikā padarīto darbu.
Tā pie šīs iestādes vadītāja atnākusi persona un interesējusies par iespēju veikt mācību praksē paredzētos darbus. Vadītājs nav devis nekādu atbildi, bet nolēmis tādu iespēju apspriest šajā darbinieku sanāksmē.
Viena no darbiniecēm uzreiz atteica sakot, ka par vienu algu būs jāpadara divi darbi – jāapmāca praktikante un vēl savus darbus jāpaspēj laikā. To viņa nedarīšot.
Kāds kungs arī atteicās pieņemt praktikanti, jo, lūk, vajadzēšot strādāt pa diviem – par sevi, kā arī vēl nāksies pārbaudīt un labot praktikantes “sastrādāto”.
Un tad sekoja, kā reizēm saka – “kronis visam” – viena no darbiniecēm, pēc skata tāda klusa vērotāja, bet šoreiz diezgan satrauktā tonī teica, ka nekādā gadījumā praktikanti nevarot ņemt, jo tad viņa redzēšot, ka jau saviem darbiniekiem te nekas daudz nav ikdienā jādara.
Pēc šī argumenta telpā iestājās tāds neveikls klusums. Daži no klātesošajiem centās valdīt smaidu vai, acis nodūruši, sāka kaut ko meklēt savā priekšā uz galda esošos papīros. Tikai šī pēdējā runātāja neizpratnē lūkojas apkārt – ko viņa tādu uzjautrinošu pateica? Tā taču ir.
Augstākais šefs, arī cenšoties savaldīt dzirkstelītes savās acīs, teica, ka par šo jautājumu vēl padomāšot. Savāca savus papīrus un izgāja no telpas.
