Tajā dienā darba laiks jau tuvojās beigām, kad atvērās durvis un pašvaldības policijas telpās ienāca divi satraukušies cilvēki – vīrietis un sieviete. Pateikuši “Labas dienas”, viņi turpināja runāt krievu valodā. Vajadzīga palīdzība, jo purvā pazudusi viena sieviete. Kāda tur vairs doma par darba dienas beigšanu.
Lai uzzinātu ko vairāk par notikušo, kopā ar kolēģiem centāmies nomierināt ienācējus un sākām iztaujāt. Viņi esot no Lietuvas. Pēcpusdienā ģimenes pieaugušie atbraukuši uz purvu dzērvenēs. Pēc dažām stundām viena no sievietēm, kura jau bija pielasījusi savu ogu trauku, teikusi, ka lēnām iešot laukā no purva un gaidīšot pie automašīnas.
Pēc kāda laika, kad arī pārējie ogotāji iznākuši pie automašīnas, tur neesot bijusi ne pieminētā sieviete, ne arī viņas ogu trauks. Saukuši, ūjinājuši – nekā. Gājuši atpakaļ purvā līdz tai vietai, kur ogojuši – arī nekā. Tad nolēmuši meklēt palīdzību un te nu viņi esot.
Iztaujājot par konkrētu vietu, izrādījās, ka tā ir labi zināma, visu ogotāju iecienīta vieta, kur ērti uz ceļa atstāt automašīnas un pa taku doties purvā. Kur jau reiz meklējām divus purvā pazudušos vīriešus (lai lasītu par to gadījumu – spied uz saites).
Tā kā saule jau “laidās” uz rietu, tad nebija laika kavēties. Savācām visus pieejamos elektrisko lukturus un devāmies ceļā. Krēsla pie meža iestājās agrāk nekā vēlētos. Policijas automašīnai ieslēdzām bākugunis, lai citi laicīgi to pamanītu, un gājām pa taku uz purva pusi.
Uzkalnā, netālu no purva apstājāmies, jo likās, ka dzirdam kādas balsis. Ciešāk ieklausoties, nolēmām, ka tās “nāk” pāri purvam no kādām mājām, jo saklausāmi vairāki trokšņotāji. Lietuvieši turpināja saukt pazudušās vārdu. Bet es, vadoties no pieredzes, “iepūtu” līdzi paņemtā metāla svilpē … gribējās pasaudzēt savu balsi.
Te, viens no ogotāju kompānijas iesaucās, ka starp jau dzirdētiem trokšņiem, skanot arī sauciens “palīgā” lietuviski. Tad arī citi to apstiprināja, ka dzirdot. Un jau varēja ar norādīt virzienu, no kura skan sauciens pēc palīdzības. Tā gan laba ziņa. Jārīkojas!
Norādītais virziens gan nesakrita ar taku uz purvu. Bet, vai mazums iemeslu, kādēļ no tās varētu novirzīties. Devāmies balss virzienā lejup no uzkalna. Gāju pirmais. Pašķīru zemos kārklu krūmus klajuma malā un pēc dažiem soļiem … attapos līdz krūtīm dūksnājā. Paguvu vien nodomāt, ka formastērpa krūšu kabatiņā esošais darba telefons nez vai paspēja samirkt. Līdz tam brīdim nekad iepriekš nebiju domājis, ka tāds purvs var sākties tik pēkšņi. Ar pirmajiem soļiem. Ar kolēģu palīdzību nokļuvu atkal uz cietas zemes.
Ko darīt tālāk? Jāmeklē gudrāka un drošāka piekļūšana. Nolēmām iet purvā pa taku un turpināt sasaukt sievieti. Līdz nokļūstam iespējami tuvāk. Tā arī darījām. Mežā, lai redzētu kur likt kājas, jau vajadzēja ieslēgt lukturus.
Pa ceļam uzzinājām ko vairāk par pazudušo, kas mūs ne visai iepriecināja. Viņai esot 70 gadi un ar vienu ausi ne visai labi dzirdot. Bāc! Pie sevi jau iedomājos, ka pēc atrašanas vēl vajadzēs domāt, kā šo padzīvojošo kundzi dabūt laukā no purva. Iespējams, bez VUGD palīdzības neiztikt. Bet vispirms viņa jāatrod. Turpinājām iet.
Takas vienā pusē starp lielāku koku galotnēm, pret vēl gaišākām debesīm, bija saskatāma tāda kā stiga. Uz zemes lukturu gaismā – sīki krūmiņi. Viens no kolēģiem, kurš labāk zināja šīs vietas, teica – tas esot vecs grāvis purvā. Sievietes balss bija dzirdama tieši no tās puses. Tā, vai tiešām viņa būs iekritusi tajā grāvī?
Nosacīti “sadalījām pienākumus”. Es ar fiziski stiprāko kolēģi devāmies purvā, paralēli grāvim, pazudušās sievietes balss virzienā. Otrs kolēģis, ar lietuviešiem, palika uz takas. Vajadzības gadījumā palīdzēt vai dot norādes ar balsi vai elektrisko lukturi mūsu atpakaļceļam.
Nu jau daudz prātīgāk, ar koka nūju un kājām iztaustot katru cini, devāmies prom no drošās meža takas. Sievietes balss, kaut arī klusa, bet bija jau labāk sadzirdama, līdz ieraudzījām arī viņu pašu … sēžam uz ciņa, ar vienu roku turoties pie koka, ar otru turot pilnu ogu grozu. Tikai … viltīgā purva grāvja pretējā pusē.
Iet atpakaļ līdz takai un nākt pa grāvja otru pusi? Nolēmām meklēt iespēju tikt pāri grāvim kaut kā, bet tepat. Paveicās, gabaliņu tālāk atradās pāri grāvim nokritis, jau ar sūnām apaudzis, ne visai resns koks. Tā kā jau biju tuvu dubļu troļļa stāvoklim un arī vieglākais no mums abiem, tad gāju pirmais. Kolēģis ar savu koka nūju mani drošināja. Sekmīgi. Tad viņa kārta. Koks izturēja, bet iegrima dziļāk nekā zem mana svara. Vienalga, kājas jau tā bija slapjas. Tagad atpakaļ pie kundzes ar pilno ogu grozu.
Aplūkojot sievieti tuvumā, sajutu nelielu bet būtisku atvieglojumu. Redzēju nevis apaļīgu, varbūt smagnēju pensijas vecuma kundzi, bet gan … neliela auguma, … nevaru atrast īsto vārdu … stiegrainu, pie fiziskām kustībām pieradušu sievieti, kurai “darbojās” abas rokas un kājas. Var paiet pati.
Kārtējā pienākumu sadale – kolēģis uzņēmās “šefību” par kundzi: ar lukturīti viņai rādīja, kur droši likt kāju un kur to pavisam noteikti nedarīt. Man atlika vien sekot, lai ieturam pareizo virzienu un nest pilno ogu grozu. Tā pacietīgi, soli pa solim, nonācām līdz takai, kur gaidīja pārējie “pasākuma dalībnieki”. Nokļūšana līdz automašīnām jau bija salīdzinoši patīkama pastaiga.
Sarunā pa ceļam noskaidrojās, ka kundze, pirmā nākot laukā no purva, pa ceļam ieraudzījusi sēnes. Nolēmusi paņemt. Bet, kur viena, tur vēl viena, vēl viena … līdz attālinājusies no takas. Tikmēr pārējie no kompānijas, viņu nepamanot, pagājuši garām. Iznākusi atpakaļ uz takas, viņa sajaukusi virzienus un iegājusi atpakaļ purvā. Sapratusi savu kļūdu, nākusi atpakaļ. Mežā jau sācis krēslot. Izdzirdusi, ka viņu sauc un meklē, nav gājusi tālāk pa taku, bet nogriezusies “pa taisno” uz balss pusi, līdz nonākusi pie aizaugušā grāvja. Ko, par laimi, nebija mēģinājusi šķērsot. Sēdējusi un gaidījusi. Līdz laimīgām beigām.
Uz ceļa atvadījāmies no ogotājiem un devāmies “pa mājām”. Abi kolēģi atteicās mani, tādu “dūņu lāci” ielaist dienesta automašīnas salonā un “ierādīja” man vietu aizmugurē, “būrī”, kurā, vajadzības gadījumā pārvadā aizturētās personas. Lai arī ceļš līdz darba vietai bija līkumos un kalnains, “būrī” jutos ērtāk nekā biju līdz tam domājis. Arī jauna pieredze.
Mājās ar bažām no krūšu kabatas izņēmu darba telefonu un ieslēdzu to. Ufff, darbojas! Ģērbu nost netīro formas tērpu un bikšu kabatā sataustīju … savu personīgo telefonu, kas, kā izrādās, visu laiku mircis dūnās un netīrajā ūdenī aizmirsts un nepamanīts. Dažas ūdens lāses pat izpilēja no caurumiņiem tā korpusā. Ko nu?! Nolēmu pat nemēģināt ieslēgt. Noliku siltumā. Rīts gudrāks par vakaru. No rīta, ar bažām paņēmu to rokās, bet mana NOKIA 925 moži atsaucās uz maniem pieskārieniem un labi kalpoja ilgu laiku.
Bet es kļuvu bagātāks ar vēl vienu atziņu, ka darbs policijā nav tikai “smuki grozīties” cilvēku acu priekšā tīrā un izgludinātā formas tērpā un “mācīt” – ko drīkst un ko nedrīkst. Tas tā, ar nelielu ironiju …
Par kādu citu purvā pazudušu ogotāju meklēšanas pasākumu, varat lasīt šeit: Kā meklējām divus purvā pazudušos vīriešus (lai lasītu par to gadījumu – spied uz saites).
