Kad tā pavairāk brīva laika, galvā viena doma nomaina citu un tā turpinās bez gala. Vienā dienā pie manis atnāca doma par to pašu izdegšanu. Saka jau, ka tas notiek darbā. Bet vai vienmēr tikai darbs “pie vainas”?
Jā, DARBĀ ir noteikti pienākumi. Ne visi patīkami. Vēl nez no kurienes un pavisam nelaikā uzrodas “priekšnieka spožā ideja”. Neatņemama daļa ir kolēģi un sadarbības partneri ar kuriem, neatkarīgi no simpātijām vai antipātijām, jāuztur, kā minimums, lietišķas attiecības.
Bet bez darba vēl ir arī MĀJA. Gan kā fiziska telpa, kura jāuztur noteiktā kārtībā un funkcionējoša. MĀJĀ var būt arī citas personas, ar kurām arī jāuztur attiecības, vai pat jārūpējas par tām.
Vēl esam mēs PAŠI. Ar savām vēlmēm, vajadzībām, interesēm un … iespējām. Tās vajag savstarpēji harmonizēt ar DARBU un MĀJU. No tā visa “galva iet riņķī”, vai ne?
Ko es ar to visu gribu teikt? Man šķiet, ka ne visi akmeņi par to, ko saucam par “izdegšanu” būtu metami DARBA “dārziņā”. Lai gan tas ir vieglāk, ja pieņemam, ka viss, kas saistīts ar DARBU, savā veidā ir “uzspiests” no “ārpuses” ar visai nelielām izvēles iespējām. Un tā – vainīgais ir atrasts, jo TUR neko daudz nevar mainīt. Ja nu vienīgi darba vietu, bet arī citā vietā DARBS paliek DARBS ar jau pieminētiem pienākumiem un ierobežojumiem.
DARBĀ pavadām dienas lielāko daļu, tādēļ vienlaikus ar darba pienākumiem domājam arī par MĀJU un sevi PAŠU. Ne vienmēr šīs domas ir patīkamas. Paralēli darba lietām, jāmeklē dažādu maztīkamu situāciju risinājumi, kas rada papildus spriedzi. Rezultātā pie visa, bieži, tiek vainots DARBS.
Tomēr pastāv iespēja palūkot – ko varētu pamainīt MĀJĀS. Izvērtēt, kas ir kritiski nepieciešamās lietas (darbi, pienākumi, procesi) un bez kā varētu arī iztikt. Vai arī kaut ko uzticēt kādam citam, kurš arī ir zem MĀJAS jumta.
Un kā PAŠAM ar sevi? Vai kaut kas no tā visa ar ko nodarbojies patiesi ir vajadzīgs? Vai arī to dara vien tādēļ, ka to dara kāds no apkārtējiem (kolēģi, draugi, paziņas) un tas tagad “ir modē”? Vai no tā iegūsti kaut ko sev noderīgu (veselību, pozitīvas emocijas, reāli izmantojamas zināšanas un prasmes)? Jau doma vien par to, ka kaut ko var nokavēt, ka visam nepietiek laika, rada stresu. Lai vakarā pārgurumā nenokristu gultā ar šausmām par nākamo dienu un no rīta nelamātu modinātāju, varbūt tomēr no kaut kā ir jāatsakās? Mūsu iespējas dzīvē ir atkarīgas ne tikai no finanšu līdzekļiem, bet arī no mūsu veselības (tajā skaitā garīgās) un pieejamā (atvēlētā) laika. Nekad nevar paspēt visu! Izdari izvēli …
