Reizēm esmu dzirdējis kompānijās ļaudis runājam, kā arī lasījis internetā par to, ka tie cilvēki, kuri dzīvo vieni – visi esot nelaimīgi. Mani uzreiz dara tramīgu (piesardzīgu) šis tik bieži vietā un nevietā lietotais vārdiņš “visi”. It īpaši, ja runā vai raksta vien par dažiem atsevišķiem cilvēkiem, vai arī par viņu viedokli.
Katram cilvēkam ir savs iemesls, kādēļ viņš dzīvo viens. Tā var būt kādu apstākļu sakritība vai arī paša lēmums kādā konkrētā dzīves situācijā, vai, iespējams, pat ilgāku laiku iepriekš sākusies notikumu virkne.
Tomēr, manuprāt, tas kā cilvēks jūtas patreiz nav atkarīgs tikai no materiālās situācijas un finansiālās “rocības”. Daļa cilvēku izvēlas šādu dzīves veidu tādēļ, ka tas sniedz dažas priekšrocības un labumus. Piemēram, visu savu laiku var veltīt vienīgi savu mērķu sasniegšanai un interesēm.
Te vietā piebilst, ka mums nav obligāti kādam jāskaidro, kādēļ savā dzīvē esam izvēlējušies tieši šos mērķus un prioritātes. Ja vēlamies – varam teikt, kādas tās ir. Tomēr, atklāt kādēļ tieši tās – tā jau katra paša personīga “darīšana”.
Būtiskāk lai dzīvē katrā tās posmā būtu šie mērķi ar skaidriem vēlamiem rezultātiem. Mērķi var būt gan personīgajā dzīvē nodarbojoties ar sevis pilnveidošanu un hobijiem, gan arī profesionālā jomā.
Ir reizes (gadījumi), kad dzīvojot kopā ar otru cilvēku, nākas savus mērķus un intereses ilgtermiņā pakārtot otra cilvēka interesēm. Ne katrs spēj uz kādu laiku atteikties no saviem mērķiem vai arī par tiem aizmirst pavisam. Ja arī to izdara, tad, iespējams, “iekšā” tomēr kaut kas gruzdošs paliek.
Var arī būt tā, ka, ja arī ciena otru cilvēka viedokli, mērķus un intereses, tomēr saprot, ka ar savu dominējošo attieksmi to visu var izjaukt un nomākt. Savstarpējo interešu un mērķu nesakritība nereti ir iemesls tam, ka cilvēki saprot – vienam ir labāk un nolemj nepalikt kopā. Bez naida.
Katrs mēs esam unikāls “gadījums” šajā pasaulē un mums vajag arī “savu devu” laika tikai sev. Kādam tas ir pavisam neilgs brīdis, citam – viss laiks, kas ir ārpus “obligātiem” pienākumiem pret sabiedrību (darbu) un radiniekiem. Arī tas ir normāli, jo katrs no mums fiziski un garīgi atjaunojas “pa savam”, individuāli unikālā režīmā.
Starp citu, liela daļa no “vientuļniekiem” ir ar dzīvi pat ļoti apmierināti, pašpietiekami cilvēki. Vairāk par tādiem pašpietiekamiem cilvēkiem varat lasīt kādā no šiem rakstiem: Kāds ir pašpietiekams cilvēks; Kāda ir pašpietiekama sieviete; Kāds ir pašpietiekams vīrietis.
Nobeigumā joprojām uzdrošinos apgalvot, ka ne visi “vientuļnieki” ir nelaimīgi. Svarīgi, lai dzīvē ir savs (savs, ne citu noteikts) mērķis un intereses, prioritātes. Lai katram savs laiks uz šīs planētas ir jēgpilni aizpildīts. Jēgpilni – raugoties no katra paša skatu punkta, neklausoties ko saka jebkurš no apkārtējiem – ne tikai paziņas, kaimiņi, bet arī tuvi radinieki. Tā ir mūsu paša dzīve.
Cits piemērs. Varbūt kādam tā liekas muļķīga un tukša laika šķērdēšana, ja es dodos dabā uz interesantām vietām un par redzēto internetā stāstu citiem. Stāstīto papildinot ar paša uzņemtām fotogrāfijām un video. Manus pieminētos stāstus varat lasīt sekojot (uzspiežot) šai saitei: CEĻOSANA. Vienkārši tas ir veids, kā es aizpildu daļu no sava laika. Tā ir mana un ne kāda cita izvēle.
