Pirms kāda laika Latviju pārskrēja ziņa par vienā no momentloterijām vinnēto laimestu – miljons eiro. Ziņai sekoja neiztrūkstošas komentāru straumes. Daži saka, ka tas mārketinga (reklāmas) triks, lai vairāk cilvēku iesaistītu loteriju biznesā. Citi savukārt skaita, cik no šīs summas aizies nodokļos un cik laimīgais reāli saņems. Bija arī izteikta līdzjūtība nabaga pārdevējai, kura tagad naktīs neguļ zinot, ka viņas rokās bijis miljons, bet to atdevusi kādam citam. Ticu, ka tādas domas viņu varētu apmeklēt.
Par loterijām dzirdēti dažādi stāsti, tomēr pievienošu vēl vienu reālu notikumu vēl no “padomju laikiem” vienā no Vidzemes pilsētām.
Kādam vīrietim bija paradums katru mēnesi no algas vienā un tajā pašā avīžu kioskā pirkt trīs Latvijas loterijas biļetes par 30 kapeikām. Nezinu, kādi bija (un vai bija) viņa laimesti no šīm biļetēm, bet vienā reizē pārdevēja viņu apbēdināja – loterijas biļešu pa 30 kapeikām tajā dienā vairs neesot.
To vietā viņa piedāvāja pirkt divas PSRS mēroga DOSAAF loterijas biļetes pa 50 kapeikām. Kopā jau tāpat sanākšot gandrīz tā pati naudiņa – rublis. Vīrietis brīdi pretojies šīm piedāvājumam, līdz ļāvis sevi pierunāt. Arī tad, naudu taupīdams, nopirka tikai vienu “dārgo” biļeti. Ar piebildi, ka tāpat maz cerības ko laimēt.
Liels, pat ļoti liels bijis viņa pārsteigums tad, kad pārbaudījis laimestu sarakstu kādā no PSRS mēroga laikrakstiem. Viņa “negribīgi un uzspiestā” loterijas biļete izrādījās “pilnā”. Laimestā – automašīna GAZ-24 “Volga”, kas tajos gados bija īpaši prestižs braucamais. Kā pateicību vīrietis pārdevējai aiznesa šokolādes konfekšu kasti un pudeli laba konjaka.
Protams, ka tas bija liels notikums pilsētā un tuvējā apkārtnē. Pietam milicijā, apzināti vai nejauši, “Volgai” izsniedza reģistrācijas numuru, kas sākās ar divām nullēm. Sākumā vīrietis tam nepievērsa īpašu vērību – nu, sakritība, jauna automašīna un interesants numurs.
Tomēr vēlāk viņš ievēroja, ka šī kombinācija – jauna prestižā automašīna Volga un reģistrācijas numurs ar divām nullēm kaut kā mudināja miličiem “pievērt acis” uz sīkākiem satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Viņi jau nezināja, kam tā automašīna pieder un kurš to stūrē. It īpaši, ja brauca ārpus “sava rajona”. Ja jau “jaunā” Volga un numurs ar divām nullēm, tad pavisam noteikti kāds “čiekurs” ar “sakariem augšā”.
Ne velti ir tāds teiciens, ka: “apetīte augot ēdot”. Tā arī šis vīrietis šīs “sīkās priekšrocības” sāka izmantot aizvien biežāk, tajā skaitā liekot savu automašīnu “kungu” stāvvietās un citās neatļautās vietās. Tomēr, kā jau visiem stāstiem, arī šim pienāca savas beigas. Vīrieti kādu dienu palūdza ar automašīnu ierasties milicijā, kur, bez liekiem komentāriem, vienkārši nomainīja automašīnas reģistrācijas numuru. Tā loterijā laimētā “īpaši prestižā” Volga pārtapa par “vienkāršu” Volgu. Bez jebkādām privilēģijām.
