Eiropas Savienībā esot sākušās diskusijas par vienota parauga digitālās transporta līdzekļu vadītāja apliecības ieviešanu, ko persona varēs vadāt līdzi savā viedtelefonā. Ideja apsveicama, vien esot jāvienojas par tās izskatu un saturu. Tomēr, lai brauktu ārpus ES, vienalga vajadzēs izņemt “cieto”, jeb “taustāmo” vadītāja apliecību. Ar digitālajām tiesībām telefonā nepietikšot.
Līdztekus diskusijām par jauno vadītāja apliecības formātu un saturu, Eiropas Savienības “gudrās galvas” pieskārušās arī tādai jūtīgai tēmai, kā pieļaujamais alkohola daudzums transportlīdzekļa vadītāju asinīs. Ir valstis, kurās šī norma ir “nulle”, citās saka, (līdzīgi kā dzirdam pie mums) ka “nedaudz jau var”. Vai un kad tiks panākta kāda Eiropas mēroga vienošanās arī šajā jautājumā – to rādīs laiks.
Laikos, kad vēl nebija gudru alkometru un “pūšamās trubiņas” skaitījās liels retums, šoferīšu spēju vadīt automašīnu arī pēc “nedaudz jau var”, noteica ar dažādām savdabīgām metodēm.
Pirmā epizode. Pagājušajā gadsimtā, liekas, ka tas bija 1967.gads vai ap to laiku. Vasarā, jūlija sākumā Salacgrīvas jaunajā estrādē notika Zvejnieku svētki. Uz tiem cilvēki brauca no tuvām un tālām vietām. Personīgās automašīnas un iestāžu autobusi tajos laikos bija reta parādība, tādēļ nokļūšanai uz pasākumiem, tajā skaitā uz šo – Salacgrīvā, izmantoja kravas automašīnas.
Kravas kastēs ierīkoja solus sēdēšanai. Apsviedīgākie sameistaroja “būdas” vai ko citu, kas braucot pasargātu kravas kastē sēdošos no vēja un nedaudz no lietus. Grants ceļu putekļi – tajos laikos skaitījās normāla piedeva šādiem braucieniem. Tādēļ, ja kravas kastē nebija pieminēto “būdu”, iztika arī ar bērzu meijām, kuras pienagloja pie kravas kastes koka bortiem un cilvēki uzģērba vairākas drēbju kārtas. Skanot pašu dziedātām dziesmām, piedzīvojums varēja sākties.
No to Zvejnieksvētku dienas programmas daudz neatceros – sen tas bija. Uz skatuves muzikanti, kori un dejotāji. Apkārt estrādei – neatņemama to dienu (un arī tagad) svētku sastāvdaļa – bufetes!!! Nedaudz tālāk no tām, zem kāpu priedēm pasākuma “saviesīgā daļa” – gan līdzi paņemto, gan bufetēs nopirkto dzērienu un uzkodu “likvidēšana”.
Šajā pasākumā labi noderēja vēl no kara laikiem saglabājušās pusaizbirušās tranšejas. Cilvēki sēdēja uz to malām, kājas nolaiduši tranšejās, blakus ērtā attālumā “pie rokas” dzeramie un uzkodas. Zem priedēm arī nekarsē saule, bet spirdzina vējš no jūras puses. Ērti.
Dienas otrajā pusē un vakarā gar tranšejām izskatījās tā, ka tur atkal būtu bijusi kara darbība ar “kritušajiem”. Šoreiz dažādās pozās tur gulēja tie, kuri izrādījās vājāki par “zaļo pūķi”.
Interesanta bija gatavošanās mājās braukšanai. Automašīnas stāvēšanai izvietoja uz blakus esošā futbola laukuma un meža celiņiem. Izbraukt uz lielo ceļu Salacgrīva – Ainaži varēja tikai pa vienu brauktuvi, ko savā kontrolē bijā pārņēmis liels skaits miliču (kā tajos laikos sauca tagadējos policistus).
Miliči apturēja pēc kārtas visas automašīnas. Viņi ieskatījās kravas kastēs, kur sievietes centās pieklusināt skaļākos vīriešus un neļāva bērniem ziņkārībā snaikstīties pāri sānu bortiem. Tomēr lielāko uzmanību miliči pievērsa šoferiem. Tos iztaujāja par to, uz kurieni (cik tālu) jābrauc, cik daudz paši iedzēruši, kā arī – ko viņi paši domā, vai spēs droši aizbraukt mājās. Pēc redzētā un saņemtajām atbildēm miliči vērtēja, vai auto ir izlaižams no stāvvietas uz ceļa, vai tomēr nē.
Mūsu automašīnas šoferis iekļāvās nerakstītajos miliču “rāmjos” un viņam ļāva braukt. Ceļš, nedaudz vairāk par 20 km, man pagāja kā pa miglu (tumsu). Tik vien atceros, ka spēlēja akordeons un skanēja dziesmas. Taču viss dienas piedzīvojums un nogurums mani, puiku nedaudz virs 10 gadiem, “nolauza” un pamodos vien netālu no mājām.
Otra epizode. Tās darbība notika vismaz kādus 10 gadus vēlāk par jau aprakstītajiem Zvejnieksvētku notikumiem. Laukos miliči uz ceļa joprojām bija pavisam reta parādība. Tādēļ vietējā kolhozā bija šoferīši, kuri dienas beigās un vakaros savus braucamos stūrēja mazākā vai lielākā stipro dzērienu iespaidā. Jo, kad gadās kāda “haltūra”, – kādam kaut ko vajag aizvest kaut kur, bet samaksa nebija vis to laiku padomju rubļos, bet “konvertējamā šķidrā valūtā” – vai ko tādu var laist garām? Nekādā ziņā!
No vairākiem citiem haltūrētājiem īpaši atšķīrās viens šoferītis. Pēc viņa uzvedības uz ceļa, zinātāji jau pa gabalu varēja noteikt, cik daudz šoreiz “ierāvis”. Jo vairāk iedzēris, jo lēnāk un tuvāk ceļa malai /grāvim vai kokiem/ viņš stūrēja. Gada siltajā laikā šofera puses logs līdz galam vaļā (lejā). Bet, jo vairāk bija iedzēris, jo tālāk pa logu bija redzams viņa elkonis.
Protams, ka tā braucot viņš neiztika bez negadījumiem – vai nu iestūrēja grāvī, vai arī kāds koks “nedeva ceļu”. Pateicoties lēnajai braukšanai cieta tikai automašīnas “bleķi” un tāda skāde parasti bija ātri novēršama. Bija reizes, kad “šmuce” sanāca vakarā, bet pa nakti viņa draugi visu iztaisnoja un piekrāsoja tā, ka no rīta pats stūrētājs ar “smagu galvu” staigāja ap savu automašīnu un mēģināja atcerēties iepriekšējās dienas notikumus, kas īsti “nelīmējās kopā”.
Saistībā ar šiem “ātrajiem nakts remontiem” vēl kāds interesants notikums. Tajos laikos kolhozā pavasara “šķīdoņa” periods bija laiks, kad lielāko daļu automašīnu gatavoja ikgadējai tehniskai skatei. Daļa šoferīšu gribēja savus braucamos arī pārkrāsot. Tad nu bija tā, ka atveda vienu lielu krāsas mucu un visi braucamie tajā gadā izskatījās vienādi. Kad krāsas muca bija tukša, veda nākošo. Kādu dabūja.
Tomēr vienu pavasari jau iepriekš pieminētais šoferītis pats kaut kur bija dabūjis veselu (neaiztiktu) bundžu īstas autokrāsas. Tā saucās Morskaja volna (jūras vilnis) – zaļgani zila, vai otrādi. Nokrāsoja viņš sava auto kabīni ar šo krāsu, kurā kā pienākas gan krāsas pigmenti, gan lakas piedevas un viss vajadzīgais. Kad krāsošanas process bija beidzies un auto “ieraudzīja saules gaismu” … tad nu gan visi redzēja, ka viņa automašīna patiesi atgādina jūras virsmu kā īsts “jūras vilnis” – bija ļoti labi saskatāmas pat vismazākās “buktes”. Un ticiet man – to tur bija tik daudz, ka ne saskaitīt.
