Iebraucu mājas pagalmā krietni pēc pusnakts. Ierastā vieta auto stāvvietā aizņemta. Atrodu “brīvu robu” nedaudz tālāk. Steidzos pie mājas durvīm, pielieku elektroniskai slēdzenei savu “čipu” … bet nekas nenotiek. Nomirkšķinās gaismiņas, bet durvis neatslēdzas. Mēģinu vēl – tas pats. Čips sabojājies? Ko darīt? Visi logi tumši.
Mugurā plāna vējjaciņa, kājās īsās, modernās zeķītes un krosenes. Līst ar vēju. Izmēģinu vēl un vēl durvju čipu. Mirgo gaismiņas, pīkstieni bet durvis spītīgi nepadodas.
Lai arī durvīm blakus panelis ar ciparu pogām, no tā nav nekādas jēgas. Ieeja tikai ar elektroniku, bez durvju koda. Drošībai. Var jau būt ka tā arī vajag, jo durvju kodu vispirms iemācās ģimenes locekļi, pēc tam radinieki un draugi, bet vēl pēc tam viņu paziņas un tad vēl un vēl.
Kā pagājušo ziemu bija. Atveru dzīvokļa durvis un skatos, kāpņu laukumiņā pie radiatora guļ viens kungs specapģērba biksēs ar atstarotājiem. Varbūt no komunālā dienesta, siltumu mēra ar ausi pie grīdas. Bet tā jocīgi, “caur” mugursomu. Uzrunāju. Esot beidzis, tūlīt iešot prom. Skaidrs, bezpajumtnieks. Ienācis sildīties.
Tomēr nākošajā dienā skatos pa logu – tas pats specapģērba biksēs ielas pretējā pusē ar kociņu rokā pārmēra atkritumu tvertni. Laikam bija par pilnu, izņēma divas tukšās CocaCola pudeles. Labi ka tā rūpējas par citiem, savādāk kaimiņiem būt jāpārmaksā par pārpildīta atkritumu konteinera izvešanu.
Tas bija ziemā, bet tikmēr manas kājas tagad palikušas mitras un vēsas. Prātā uzšķīlās ģeniāla ideja – jāpazvana dzīvokļa īpašniecei. Izstāstīšu kas par ķibeli, lai iedod darbojošos rezerves durvju čipu. Jau pagriezos uz mašīnas pusi, kad atcerējos: viņa teica, ka divas nedēļas atpūtīsies Indonēzijā. Pietam par manis maksāto īres naudu! Tas variants atkrīt.
Manas domas atgriezās pie ciparnīcas blakus durvīm. Jāzvana kādam kaimiņam pa domofonu, lai ar savu pogu no dzīvokļa atver durvis. Bet kuram? Aleksim. Viņš pirms divām nedēļām bija tik slims, ka bija atnācis pie manis aizņemties vienpadsmit eiro zālēm. Teica, ka atdošot pēc trim dienām. Vēl nav rādījies. Varbūt ielikts slimnīcā? Vai arī vēl slimo. Nav ko traucēt.
Tai sirmajai, laipnajai kundzītei no ceturtā stāva? Viņa gan pēdējo reizi satiekot sūdzējās, ka sāpot mugura un kājas. Kā nu es viņu traucēšu celšu augšā nakts mellumā. Kaut kā nesmuki būs.
Kaimiņiem blakus durvīs? Tāds jauks, jauns pārītis. Tā vien dzirdu kā mazais bērniņš dipina pa dzīvokli no saullēkta līdz rietam. Tāpat kā viņu veļasmašīna … “centrē” vairākas reizes dienā. No tumsas līdz tumsai. Kā gan viņam (tas puika) kājeles nepiekūst? Tomēr nebūs smuki, vēl bērnu pamodināšu. Labās attiecības ar kaimiņiem “būs vējā”.
Atcerējos! Kaimiņi virs manis! Vēl viens jauns pārītis. Bez bērniem. Katru vakaru mani mudina laicīgi iet gulēt … pirms viņi paši nav pārnākuši mājās. Citādi, ja nepagūstu, tad man ar to iemigšanu tā ir kā ir. Viņu balsis tādas … sienas un grīdu caururbjošas. Ne skaļas, bet specifiskas. Un pāris reižu mēnesi viņiem vēl pievienojas draugu pulciņš. Tad man uzreiz prātīgāk no naktsskapīša atvilktnes izņemt ausu aizbāžņus. Jo nav nekādas jēgas klausīties – viss virs galvas runātais cauri grīdai saplūst vienā “muskulī”, ka runātā saturu neiespējami atšifrēt. To mēģinot velti izšķiests laiks. Varētu šoreiz “atdarīt” viņiem. Ārkārtas situācija.
Pag, kāds bija viņu dzīvokļa numurs, ja manējais ir trīsdesmit tur kurais? Tūlīt paskatīšos uz plāksnītes virs ieejas durvīm un tad izskaitļošu savus draiskos kaimiņus. Upss, te pat nav mana dzīvokļa numura!!! Kas tad nu? Pa dienu komunālie kaut ko samainījuši? Vai arī … nevar būt … steidzoties un no lietus slēpjoties, esmu pienācis pie blakus ieejas. Kam negadās … tumsā. (norakstīts no reālas dzīves).
