Vai esat kādreiz redzējuši lidojošu briedi? Nevis to no Ziemassvētku vecīša kamanu aizjūga – Rūdolfu vai kādu citu no tiem. Nē. Pavisam īstu. Bet lidojošu. Man izdevās. Tas notika uz viena no meža ceļiem netālu no Usmas ezera.
Tā bija saulaina vasaras diena, kurā nolēmu īstenot vienu savu vēlēšanos – apbraukt ar automašīnu apkārt Usmas ezeram. Uz kartes galvenajos vilcienos iespējamo brauciena maršrutu jau biju izpētījis iepriekš. Pienāca laiks to realizēt.
Pēc tam, kad pie degvielas uzpildes stacijas nogriezos pa kreisi no Ventspils šosejas uz ceļu, kas ved uz Usmu, pabraucu garām sānceļam, pa kuru var nokļūt arī pie Usmas jahtkluba. Tas gan šajā reizē nebija brauciena “mērķu” sarakstā, jo vēlējos sākt ar Usmas muižu.
Tomēr braucot pa līkumoto asfaltēto ceļu gar ezera krastu, ar “vienu aci” meklēju vietas, kur varētu piekļūt tuvāk pašam Usmas ezeram vai arī – no kuras vietas iespējams palaist dronu un to vadīt filmēšanas laikā.
Drīz vien jau bija sasniegts arī pats Usmas centrs. Padomju laikā tas izveidojies kā kolhoza “Usma” ciemats. Ēkas liecina, ka agrāk te bijusi dzīva rosība. Priecē tas, ka, atšķirībā no daudzām citām līdzīgām vietām Latvijā, Usmā neredzēju pamestus graustus. Braucot cauri ciematam uz Usmas muižu, ievēroju ceļa norādi – Amjūdze. Pa labi. Tātad man vajadzēs te atgriezties.
Pati Usmas muiža gan vairs nav saglabājusies līdz mūsdienām. Palikušas vien dažas atsevišķas ēkas. Vienā no tām tagad izvietojusies viesnīca “Usmas muiža”, kurā var atrast naktsmājas kādā no desmit labiekārtotām istabiņām. Turpat ir iespēja arī izbaudīt Latvijas virtuves garšas nianses, ko izmanto daudzi viesi. Dažus no viņiem arī redzēju sēžam pie galdiņiem viesnīcas pagalmā. Droši vien gaidīja savu mielastu.
Koka gājēju taka gar ezera krastu apkārt Elkragam aizveda skaistā vietā, kur starp niedrēm ezerā noenkurotas vairāki atpūtas namiņi uz plostiem. Kad te biju iepriekšējo reizi, redzēju tikai vienu tādu namiņu. Bebru māju. Acīmredzot ir pieprasījums.
Netālu no Usmas muižas ēkas skatāma arī cita interesanta būve – Usmas luterāņu baznīca. Tā celta laikā no 1997.gada līdz 2007.gadam kā koka guļbūves ēka. Nesteidzīgi apgāju apkārt baznīcai, jo iekštelpas biju redzējis jau iepriekš, citā reizē. Maz iespējams, ka tajās kaut kas bija mainījies pa šo laiku. Zemāk redzamas Usmas muižas un Elkraga fotogrāfijas.
Nākošais apskates objekts brauciena maršrutā – Amjūdze. Lai tur nokļūtu, vajadzēja braukt atpakaļ uz Usmas ciemu un no tā apmēram 14 kilometrus. Sākumā dažus kilometrus pa asfaltu, pēc tam pa grants ceļu. Ceļš vietām līkumo starp nelielām pļavām ar krūmu joslām starp tām. Interesanti – tā tiek apzīmētas īpašumu robežas vai arī vietas tik slapjas, ka nav reāli izmantojamas?
Vēl pēc dažiem kilometriem ceļa abās pusēs biezs jauktu koku mežs. Ceļa vienā pusē ik pēc dažiem simtiem metru novietoti nelieli mednieku tornīši. Kā celtnieku sastatnes. Tāda sajūta, ka civilizācija no šīs vietas ir tālu un es brauktu gar kādas īpaši nosargājamas vietas (teritorijas) robežu. Vien pašu sargu patreiz nav tornīšos. Laikam iestājies pamiers.
GPS navigācija rādīja, ka braucu apkārt vienam no Usmas ezera līčiem un nelielam purvam. Saule rāda, ka ceļš pagriežas nedaudz uz ziemeļiem. Vēl nedaudz un kreisajā pusē pāri pļavai starp kokiem varēja redzēt nedaudz atstatus citu no citas sabūvētās dzīvojamās un saimniecības ēkas. Tur varētu būt ezera krasts. Manas naivās cerības piekļūt krastam “nocirta pašā saknē” uzraksti “Privātīpašums” pie katra mazā sānceļa ezera virzienā.
Turpat jau arī bija ceļa zīme, kas apstiprināja, ka esmu sasniedzis vienu no Latvijas mazciemiem – Amjūdzi. Amjūdzes ciems izvietojies Usmas ezera krastā iepretim Viskūža salai. Šaurumu starp krastu un Viskuža salu sauc par Amjūdzupi. Visur, kur vien skaties, gar ezera krastiem privātīpašumi. Kaut kā negribējās “klauvēt” pie kāda no tiem un pasīt, lai izlaiž cauri savam pagalmam pie ezera. Man liekas, ka šādās vietās uz svešiniekiem raugās ar zināmām aizdomām. Pašu drošības dēļ.
Apturēju automašīnu uz kāda neliela sānu ceļa klajā vietā, nelielā uzkalnā. Tad ņēmu palīgā savu uzticamo ceļa biedru – dronu. Noskatīju vietu, kurā starp ēkām īpašumos vislielākā atstarpe, pacēlu dronu līdz kādiem 80 metriem, lai tomēr ievērotu privātumu lidojot gar īpašumiem, un “palaidu” to ezera virzienā. Jau drona vadība pults ekrānā redzēju, cik skaista šī ainava – Amjūdze, Usmas ezers, Viskūža sala, saules caurspīdētie gaišie mākoņi, kas atspoguļojās ezera ūdeņos un zilās debesis.
Papriecājos. Uzfilmēju video, ko var redzēt arī šajā weblapā (rakstā). Laiks braukt tālāk. Sekoju norādei, kur ved velosipēdistu maršruts. Ceļš šaurs, līkumots. Vienā no līkumiem norāde “sūtīja” mani pa labi. Pāri nelielam uzkalnam pa pļavu ar divām iebrauktā riteņu “risēm” šaura meža ceļa virzienā. Brīdi padomājis, kā arī ņemot vērā automašīnas “zemo vēderu”, nolēmu meklēt citu, drošāku ceļu. Nācās braukt gandrīz divus kilometrus atpakaļ un tad nogriezties uz nesen būvētu labu ceļu mežā. Laikam viens no neskaitāmajiem, kādus izbūvējuši “Latvijas Valsts meži”.
Ceļš pašaurs, bet pamatīgi būvēts. Lai iztur “baļķinieku” svaru. Ar asām šķembām. Tādēļ arī ceļā sastaptie velotūristi (vairākas grupas) brauca ļoti lēni un prātīgi. Viņi bija neviltoti priecōigi, kad izmainoties piestāju savu auto ceļa malā, lai viņi var pabraukt garām pa mazāk akmeņaino riteņu “špūri”. Arī pats braucu lēnām. Bija žēl riepas.
Iespējams, ka tieši pateicoties lēnajai braukšanai, kāds briedis vārda tiešā nozīmē pārlidoja pāri ceļam to neskarot. Pavisam netālu no automašīnas priekšas. Pirmajā mirklī pat īsti nesapratu – kas tas bija? Kas tur lidoja pāri ceļam? Atbilde tālu nebija jāmeklē. Briedis vēl brīdi pastāvēja mežā ceļa tuvumā un vēroja automašīnu. Es vēroju viņu. Tad, laikam vērošana apnika, briedis lēnām devās savās gaitās. Pat nemēģināju iztēloties, kās tas būtu beidzies, ja auto būtu braucis kaut nedaudz ātrāk, vai arī briedis kļūdītos savos pirmslidojuma aprēķinos.
Usmas ezera austrumu krastā tas pats kas Amjūdzē – pie sānu ceļiem uz ezera pusi norādes, ka privātīpašums vai arī atpūtas vietas. Tā kā mans mērķis nebija atpūsties, tad turpināju ceļu. Arī dronu nolēmu nesūtīt izlūkos.
Braucot tālāk, pie Baložkalniem, apstājos pie citas Usmas baznīcas. 1936.gadā celtā Usmas Svētā Pētera dievnama. Šajā vietā iepriekš kopš 1704.gada stāvējusi cita koka baznīca. Tā bijusi tik unikāla, ka pārvesta un Brīvdabas muzeju.
Brauciena turpinājumā aiz Bukdangām nolēmu iebraukt mežā Dižgabalkalnā. Tajā vietā krasts, ko sauc Dižgabalrags, pietuvojas Viskūža salas ziemeļu galam. Vietai, kurā vairākus gadus augusta sākumā notiek brīnišķīgs koncerts uz ūdens – Usmas ezera Saulrieta sonāte. Vienu no tiem klausījos arī es, sēžot uz laipas Dižgabalragā.
Šoreiz meža ceļi uz Dižgabalragu tukši un klusi. Vien pašā ezera krastā dažas makšķernieku automašīnas, bet paši makšķernieki turpat uz vietas sameistarotiem galdiem apstrādā savu lomu. Makšķerēšana mani neinteresēja. Tās vietā ar kājām izstaigāju tos ceļus skaistajā priežu mežā, pa kuriem toreiz vakara krēslā braucu uz pieminēto koncertu un pēc tam atpakaļ.
Dienas gaismā tie izskatījās stāvāki, nelīdzeni, koku sakņu pilni, nekā tos skatīju auto lukturu gaismā. Vai tiešām es pa tiem braucu ar savu zemo auto? Tagad redzēju, ka ar nelielu līkumiņu, turpat varēja nokļūt arī pa pavisam līdzenu meža ceļu.
Bet šajā reizē mans brauciens ar automašīnu apkārt Usmas ezeram bija beidzies. Iespējams, ka tur atgriezīšos, jo ceļi zināmi. Vairāk laika varēs veltīt līdz šim neskatīto vietu izzināšanai. Zemāk redzama Amjūdzes fotgrāfiju galerija.
Views: 190
