Mēs, cilvēki, savā ziņā esam tādi dīvaini. Nedaudz. Kolīdz kaut kas mums nepatīk no tā, kas notiek apkārt, tā rakstām visos virzienos un vietās. Par laimi, tagad vairāk internetā nekā uz sienām un žogiem. Katrs, kam ir viedtālrunis ar darbojošos kameru, pārvēršas ne tikai par kinooperatoru un vispusīgu ekspertu, bet arī par tiesnesi un soda noteicēju vienā personā. Bet kur jūs esat, kad vajadzētu visiem darīt zināmu par kaut ko jauku un patīkamu? Vien retais izlemj tam veltīt savu laiku.
Nosodošās un pamācošās tēmas ierakstus vai komentārus soc – tīklos nereti pavada piebildes vai komentāri, piemēram: “Kur policija (menti) skatās? Par ko viņiem naudu maksā? Uzlika sodu lai lielāka alga…” Nu, apmēram tādā garā.
Tad man ienāca prātā doma nedaudz “pavērt durvis” uz policijas darba “virtuvi”. Nedaudz parādīt, kas notiek “iekšpusē”. Nevis teoretizējot un “lasot morāli” par to, kā vajadzētu būt, bet, pamatojoties uz konkrētiem gadījumiem. Bez vārdiem, vietu nosaukumiem vai citam norādēm, kas būtu pretrunā ar fizisko personu datu un citas neizpaužamas informācijas aizsardzību.
Var rasties pamatots jautājums – kur to visu iegūšu? Manā dzīvē ir bijis tāds periods, kurā deviņus gadus un deviņus mēnešus vadīju pašvaldības policiju kādā novadā Lietuvas pierobežā. Tas ir gana ilgs laiks, lai piedzīvotu gan mazāk tīkamus, gan interesantus, gan arī patīkamus notikumus. Ar dažiem no tiem padalīšos šajā interneta vietnē, “zem” atslēgvārdiem (taga) “par policiju”.
Domāju, ka tas dos iespēju ieskatīties policistu darbā no mazāk zināmas puses. Kā arī saprast, kur un kāpēc reizēm “pazūd” policistu darba laiks, ja viņus neredz ielās un uz ceļiem.
Kā jau minēju, padalīšos ar notikumiem “savā” novadā, tomēr liela varbūtība, ka kaut kas līdzīgs notiek arī citviet Latvijā, ar citām darbojošām personām. Kā arī nemaz nepretendēju uz to, ka mana vai manu kolēģu rīcība visos gadījumos ir bijusi vienīgā pareizā. Kā mēdz teikt – cik cilvēku, tik viedokļu. Laipni aicināti policijas “virtuves pusē”.
