Vai ar jums tā ir noticis, ka pareiza uzvedība kādam citam no malas (vai aizmugures) ir likusies aizdomīga? Lasīju, ka tā ir gadījies ne vienam vien. Arī man pašam tā notika.
Lai sagatavotos kādam starptautiskam pasākumam, tajā ziemas vakarā ar kolēģiem aizkavējos darbā daudz ilgāk nekā parasti beidzas darba diena. Tā kā vienam no viņiem līdz mājām bija patālu un brauciens ar sabiedrisko transportu aizņemtu ilgu laiku, piedāvāju aizvest ar automašīnu. Arī pašam tā likās laba pārmaiņa pēc intensīvās darba dienas.
Vēlu vakarā satiksme Rīgas ielās vairs nebija intensīva un satraucoša. Lēnām krita lielas sniega pārslas un patīkama mūzika no radioaparāta arī nemudināja uz steigšanos. Tā kā man vienmēr ir paticis braukt ar automašīnu, vienkārši nesteidzīgi izbaudīju šo procesu.
Tas nozīmēja arī to, ka, kā jau bijušais auto vadīšanas instruktors, laicīgi rādīju pagrieziena signālus un pārkārtojos pirms nogriešanās. Tukšajās ielās ne “pa mata tiesu” nepārsniedzu atļauto braukšanas ātrumu. Nu vienkārši biju perfekts autovadītājs visās detaļās.
Tuvojoties Imantas dzīvojamam rajonam, sāka snigt vēl stiprāk. Tā kā ceļi tajā pusē man bija sveši, lai kaut ko nepalaistu garām, kolēģis man savlaicīgi deva skaidras un nepārprotamas norādes. Vienā brīdī pamanīju, ka aizmugurē visai cieši seko vēl kāda automašīna. Stiprās snigšanas dēļ redzēju vien tās gaismas lukturus. Vai nu mazums, ka sagādās – vēl kādam vajag braukt tieši uz to pašu pusi un braukšana kādam aizmugurē sliktā laikā ir drošāka.
Beidzot nonācām pie vajadzīgās mājas. Kā pienākas, lēnām apstājos, lai izlaistu kolēģi. Apstājās arī aiz muguras braucošā automašīna un … ieslēdza košas zilās bākugunis. Policija. Kas tad nu?
Kolēģis izkāpa no automašīnas, atgāja dažus soļus tālāk un palika vērot turpmāko notikumu gaitu. Pie manas puses automašīnas loga pienāca policists un palūdz uzrādīt pārbaudei dokumentus. Uzrādīju. Jautāja, kādēļ esmu šeit, ja mans auto reģistrēts tālu no Rīgas. Izstāstīju par kolēģa vešanu mājās pēc darba.
Saņemtās atbildes tomēr kaut kā īsti nepārliecināja policistu par maniem labajiem nodomiem un viņš mani laipni aicināja doties līdzi uz policijas mašīnu – busiņu. Cik sapratu no viņa sarunas ar citiem tur sēdošiem kolēģiem, viņi pa “saviem kanāliem” jau bija pārbaudījuši visu pieejamo informāciju par manu automašīnu. Tā bija “tīra”. Tagad pienāca arī mana kārta.
Lai arī es policijas datos uzrādījos bez grēkiem, tomēr tas vēl nebija viss. Pilnai “bildei” mani palūdza iepūst alkometra “trubiņā”. Nav problēmu, neiešu naktī kašķēties ar likumsargiem. Vēl jo vairāk, ka sen kā nebiju dzēris “ne piles nevienā acīt”. Tā kā alkohola testa aparāts arī rādīja “pa nullēm”, saņēmu savus dokumentus un drīkstēju doties tālāk. Ar kolēģi, kurš to visu joprojām vēroja, viens otram pamājām un viņš beidzot varēja doties mājās, siltumā.
Vēlāk pats pie sevis nodomāju, ka aizdomas radīja mana nu dikti pareizā braukšana pa tukšām un klusām Rīgas ielām. Gluži kā “zagšanās” uz kaut kurieni “pa kluso” – lai tikai nepamana un neiekrīt acīs. Lai vai kā, bet šis atgadījums nav mainījis manu braukšanas manieri. Joprojām ir reizes, kad vienkārši izbaudu procesu. Mierīgi, nesteidzīgi un nevienu “neapbižojot”. Ja jums interesē citi stāsti par dažādiem interesantiem dzīves atgadījumiem, tad spiediet uz šo saiti: PASMAIDĪSIM!
