Kad pats vēl mācījos skolā un arī vēlāk bieži dzirdēju, ka skolas brīvdienas reizēm sauca par “suņu dienām”. Nekad tā tieši netiku vaicājis, kādēļ laikam, kad bērni var atpūsties no skolas lietām, dots tāds dīvains nosaukums. Tomēr man šķiet, ka pirms dažām dienām atklāju šo seno noslēpumu.
Dzīvoju daudzdzīvokļa namā blakus nelielai, klusai ieliņai, pa kuru nāk un iet neskaitāmi citu daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji. Daudzi no šiem “staigātājiem” ir suņu īpašnieki. Ja arī nav īpašnieki, tad vismaz ejot turas pie dažādu šķirņu, izmēru un krāsu suņu pavadu viena gala. Vai tā drošāk iet? Vai arī mīlulis (?), ģimenes loceklis vai kā vēl tos mēdz saukt, izvests īsākā vai garākā pastaigā.
Par to šoreiz nerunāšu, ka daļai staigātāju dziļi “pie kājas” tas, kas notiek pavadas otrā galā tad, kad sunītis ir uz brīdi piestājis ar plaši izplestām pakaļkājām. Pavadoņu skats tad vai nu ieurbies viedtelefona ekrānā, vai arī visu uzmanību piesaistījis notiekošais pavisam pretējā virzienā. Līdz var soļot tālāk.
Pārsvarā pastaigā ar mīluļiem dodas gados vecāki ļaudis. Ne visi pensionāri (vizuāli “uzmetot aci”), bet arī ne kādi jaunuļi. Līdz tieši skolas brīvdienās ievēroju, ka mainījies ne tikai pastaigu laiks, kas parasti rītos un vakaros, bet mainījušies arī suņu pavadoņi.
Skolas bērni. Pa vienam, vai bariņos. Interesanti – brīvprātīgi, pierunāti ar dažādiem labumiem vai “piespiedu” kārtā? Lai gan kāda tam nozīme, jo beidzot “dabūju kopā” tās divas iepriekš pieminētās lietas, bet līdz šim prātā nesalāgotās lietas – brīvdienas skolā un suņu = suņu dienas. Kā arī, pat ļoti iespējams, ka tajā visā lielākie ieguvēji ir tieši suņi – vēl viena papildus pastaiga dienā. Varbūt pat garāka un interesantāka nekā vedot pavadā savus gados vecākos saimniekus.
Pavasarīgās domas, raugoties marta saulē, ar nelielu humora pieskaņu.
