Lai arī pulkstenis “gāja” kā jau Šveices pulkstenim pieklājas – bez pretenzijām, tomēr reiz nolēmu to parādīt pulksteņmeistaram, lai nomaina bateriju. Varētu jau to darīt arī pats, kā līdz šim bieži tiku darījis ar citiem pulksteņiem, bet domāju, ka meistars piemeklēs patiesi jaudīgu un „ilgspēlējošu” bateriju, kura kalpos ilgāk par “lētajām”.
Zināju vietu Rīgā, kur ērti piebraukt ar auto un pie pulksteņmeistara stikla būdiņas nav rindu. Aiz lodziņa sēdēja vīrietis tā, ap gadiem 25. Iedevu viņam pulksteni un izteicu savu vēlmi – lai nomaina bateriju. Gribētu tādu labu. Meistars atbildēja, ka nav problēmu – to viņš varot izdarīt.
Kādu brīdi pagrozījis pirkstos manu pulksteni viņš teica, ka diemžēl nevarēšot nomainīt bateriju, jo viņam neesot tāda instrumenta ar ko varētu atskrūvēt pulksteņa vāciņu. Tas mani nedaudz izbrīnīja, jo … pulksteņa vāciņu var noņemt kā atkorķēt lielāko daļu alus pudeļu – kaut ko plānu un stingru pabāzt zem vāciņa malas un pacelt uz augšu. Tā arī meistaram ieteicu darīt.
Viņš piekrita un sāka knibināties tālāk. Pēc mirkļa viņš tā kā satrūkās un man vaicāja – vai es neesot ievērojis uz kuru pusi aizlēkusi skrūvīte? Teicu, ka nē. Tad viņš pārcilāja papīra lapas un lupatiņas uz sava galda, pūta un kratīja datora klaviatūru un pat pataustīja savu bikšu priekšu. Neko noderīgu (skrūvīti) neatrada.
Pēc brīža meistars vaicāja, vai drīkst likt citu skrūvīti, lai nostiprinātu jauno bateriju. Kāpēc gan ne, ja var nomainīt bateriju un pulkstenis darbojas. Ar jaunas skrūvītes meklēšanu tik ātri negāja – visas viņa krājumos esošās bija vai nu resnākas, vai krietni garākas par oriģinālo. Redzēju, ka meistaram sāk trīcēt pirksti un parādās sviedru lāses uz pieres.
Lai labāk varētu piekļūt pulksteņa mehānismam, meistars atvienoja pulksteņa metāla aproci un fiksatora tapiņu ar detaļām novietoja sev priekšā uz galda. Pēc dažām minūtēm beidzot bija atrasta arī vajadzīgā skrūvīte jaunās baterijas nostiprināšanai – gan nedaudz garāka (iedomājieties, ko gan rokas pulkstenī nozīmē – nedaudz garāka) par oriģinālo, tomēr baterija bija ne tikai savā vietā, bet pat pulksteņa vāciņu varēja uzlikt savā vietā.
Jau sapriecājos, ka nu beidzot tikšu pie pulksteņa. Bet – mani prieki bija pāragri. Tagad meistars izmisīgi meklēja metāla aproces savienojuma detaļas, kuras pirms pāris minūtēm vēl bija viņa acu priekšā. Tās nekur vairs nebija atrodamas!!! Brīdi pameklējis viņš atkal vaicāja – vai drīkst likt citu savienojumu? Protams, ka atļāvu – neturēšu taču pulksteni plaukstā vai kabatā. Ja tas ir rokas pulkstenis, tad tomēr to ērtāk nēsāt ar aproci uz rokas.
Pagāja vairākas minūtes, līdz tika atrasta piemērota detaļa un pulkstenis bija ieguvis lietošanai piemērotu izskatu. Vēl tik vajadzēja iestatīt pareizu laiku. Izrādās, ka tagad bija sācis ķerties rādītāju pagriešanas mehānisms – pagriez ar roku jau varēja, bet, kad to atlaida, tad pulkstenis patstāvīgi „negāja”.
Meistars teica, lai atstājot – viņš varot paskatīties kur tā vaina un salabot. Nu nē – nodomāju, tikai ne šim meistaram ļaušu atkal ķerties pie mana Šveices pulksteņa. Meklēšu citu.
Ja paraugās uz notikušo no gaišās puses – varbūt nevajag pieķerties pie lietām, kas vecākas par desmit gadiem. Pat tad, ja tās darbojas kā Šveices pulkstenis. Un vēl – es tiku pie ļoooti labas jaunas pulksteņa baterijas, ko izmantoju citā pulkstenī. Kas arī nav slikts ieguvums mūsdienās. Pašam par pārsteigumu – es vairāk uzjautrinājos par visu notiekošo procesu pulksteņmeistara būdiņā, nekā skumu par „neejošo” pulksteni. Vai arī gribat uzlabot savu omu? Pateikt meistara adresīti? Ja jums interesē citi stāsti par dažādiem interesantiem dzīves atgadījumiem, tad spiediet uz šo saiti: PASMAIDĪSIM!
