Latvijas televīzijā var noskatīties interesantu filmu par Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Filma interesanta gan ar dažādiem mazzināmiem faktiem, gan arī ar iespēju redzēt un saskatīt to, par ko reizēm vārdos neizsaka un nerunā. Jo tā nav pieņemts ne tajā (notikuma) brīdī, ne arī vispār. Atstāj vēsturniekiem un citiem ekspertiem uz vēlāku laiku.
Mani īpaši spilgti (nez vai tas būtu pareizākais apzīmējums) un arī emocionāli “uzrunāja” filmas daļa par Ukrainas prezidenta Zelenska tikšanos ar Krievijas prezidentu Putinu 2019.gadā Parīzē.
Sarunās, loģiski, piedalījās Francijas prezidents Makrons, kā arī starpnieka statusā (laikam) Vācijas tā laika kanclere Merkele. Nepieskaršos pie detaļām, jo, manuprāt, īpaši zīmīgas bija preses konferences beigas.
Kad tā beidzās, Francijas prezidents un Vācijas kanclere pagrieza muguru Ukrainas prezidentam un turpat uz paaugstinājuma devās pie Krievijas prezidenta. Putins kaut ko enerģiski stāstīja abiem pienākušajiem valstu vadītājiem un ar pirkstu vairākkārt rādīja Zelenska virzienā.
Tikmēr Ukrainas prezidents, atstāts viens pats garā galda pretējā galā, vāca kopā savus papīrus un izskatījās samulsis. Man tas likās pat ļoti zīmīgi, ka tādā situācijā (tad), principā Eiropa pagrieza muguru Ukrainai gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Publiski. Redzot visiem klātesošajiem.
Līdz 2022.gada februāris parādīja faktiski “kurš ir kas”. Bet līdz tam Eiropas laiks tika tērēts nepareizajā virzienā. Tagad Makrons šķiet kļuvis par dedzīgu Ukrainas draugu un aizstāvi, ko gan joprojām nevarētu īsti teikt par Vācijas vadību.
Filmā dzirdēju arī tādu atziņu, ka, būdams aktieris, Zelenskis pats plānoja un virzīja notikumus ap sevi. Kļūstot par prezidentu, viņš saskārās ar pasauli, kādu to bija veidojuši un veido citi. Tam vajadzēja pielāgoties.
…
Views: 173
