Vai jums ir gadījies sastapt cilvēku, kurš vienmēr ir ar kaut ko neapmierināts? Regulāri zvana amatpersonām un raksta sūdzības dažādām iestādēm par lietām un gadījumiem, kas tām vienkārši nepatīk.
Sazināšanās ar šādām personām ir kā staigāšana pa “mīnu lauku”, jo grūti prognozēt, kurš vārds vai daļa no sarunas vai rakstiskas atbildes rosinās nākošo sūdzību. Tādēļ katrs vārds un teikums īpaši jāapdomā pirms to pateikt vai uzrakstīt.
Vēlos pastāstīt par kādu gadījumu, kad šāda kašķīga persona pārcentās un, kā reizēm mēdz teikt, pati “iešāva sev kājā”. Tas notika laikā, kad strādāju pašvaldības policijā.
Policijā saņēmām iedzīvotājas S rakstisku iesniegumu par viņai netīkamu kaimiņu uzvedību. Policijas darbinieki pārbaudīja iesniegumā minētos faktus un pēc dažām dienām kundzei S nosūtīja rakstisku atbildi.
Visai liels bija mūsu pārsteigums, kad pēc kādas nedēļas policijā saņēma vēstules uzreiz no divām ministrijām par to, ka iestādēs (ministrijās) saņemtas tās pašas iedzīvotājas S sūdzība par to ka policija nav sniegusi atbildi uz viņas iesniegumu.
Abu ministriju vēstulēs uzskaitīti dažādu likumu panti par termiņiem, kādos iestādēm jāizskata saņemtos iesniegumus un jāsniedz uz tiem atbildes. Beigās stingra norāde – turpmāk kaut ko tādu vairs nepieļaut un atbildes sniegt noteiktajos termiņos.
Protams, ka jebkura vēstule ar tādu saturu ir nepatīkama. Pat tad, ja konkrētajā gadījumā nemaz nejutāmies vainīgi, jo atbildi uz S kundzes iesniegumu nosūtījām laicīgi. Abas ministriju vēstules “pieņēmām zināšanai”.
Apmēram pēc nedēļas atskanēja telefona zvans. Zvanīja S kundze un vaicāja, kad policija atbildēšot uz sūdzībām, kuras viņa nosūtījusi divām ministrijām. Viņa zinot, ka ministrijas ir policijai nosūtījušas vēstules.
Dziļi ievilku elpu un sākās smaga, gara saruna.
Vispirms, cenšoties saglabāt mieru, kundzei paskaidroju, ka neviena no abām ministrijām nav uzdevusi policijai vēlreiz rakstīt viņai kādu atsevišķu atbildi.
Brīdi klausulē bija klusums. Laikam viņa tajā laikā pārskatīja no ministrijām saņemto vēstuļu savus eksemplārus. Tad S kundze negribīgi piekrita, ka ministrijas to gan neesot teikušas darīt.
Pēc tam kundzei jautāju, vai tad viņa nav noteiktajā laikā saņēmusi policijas atbildi uz savu iesniegumu? Pēc īsas pauzes viņa atbildēja, ka esot saņēmusi. Tomēr uzreiz piebilda, ka viņu neapmierinot policijas sniegtā atbilde.
Tālāk sekoja viena no sarunas interesantākajām daļām. Kundze paziņoja, ka vispār viņa kopā ar kaimiņieni esot nolēmušas, ka uz savu iesniegumu atbildi tāpat laicīgi nesaņemšot, tādēļ nav ko kavēties. Jau nākošajā dienā rakstījušas pieminētās sūdzības uz ministrijām.
Vēlreiz iespējami mierīgāk pārvaicāju – vai viņa policijas atbildi saņēma laicīgi? Jā, esot saņēmusi. Jautāju, Vai tad iznāk, ka viņas apzināti ir maldinājušas divas ministrijas? Klausulē iestājās klusums.
Piebildu, ja viņas būtu rakstījušas vēlāk, ka neapmierina policijas sniegtā atbilde, tad tā būtu “pavisam cita lieta”. Klausulē klusums brīdi turpinājās līdz atskanēja pavisam negaidīta atbilde: “Šoreiz mēs kļūdījāmies”.
Ar to gan saruna nebeidzās, bet turpinājās ar jaunu sparu: “Tomēr kā policists jūs esat tukša vieta un nekādas cieņas manās acīs”, paziņoja S kundze. Uz to mierīgi atbildēju, ka viņai ir tiesības uz savu viedokli.
Saruna turpinājās vēl par citām tēmām, tomēr S kundzes agresīvais tonis bija noplacis, līdz beigās uzsvērti laipni atvadījāmies.
Paskatījos pulkstenī – telefona saruna, kuru te aprakstīju dažās rindkopās, faktiski bija ilgusi 38 minūtes. Tomēr tas nebija “zemē nomests laiks”. Kopš šīs sarunas no S kundzes policija iesniegumus un telefona zvanus saņēma vien par patiesi būtiskiem notikumiem.
Views: 182
