Kas ir laipnība? Maska ar ko piesedzamies izejot sabiedrībā, jo tā vienkārši ir pieņemts? Vai arī patiess mūsu “iekšējais” stāvoklis?
Ar lielu interesi izlasīju internetā interviju ar kādu kungu no Rietumeiropas, kurš Latvijā nodzīvojis gandrīz 30 gadus. Kā bieži notiek tādās reizēs, žurnālists uzdeva jautājumu (pamudinājumu) – salīdzināt latviešus ar viņa tautiešiem.
Starp vairākām citām atziņām, kungs “nonāca” arī līdz cilvēku patiesai laipnībai un atvērtībai. Viņa zemē esot pieņemts tiekoties un sarunājoties vienmēr smaidīt. Pat tad, ja nemaz negribētos to darīt. Un tas viņam liekas apgrūtinoši.
Turpretī Latvijā šajā ziņā viss esot skaidri un vienkārši: ja cilvēks ir par kaut ko dusmīgs vai neapmierināts, tad to neslēps aiz smaida. Savukārt, ja latvietis smaidīs un priecāsies, tad tāds viņš arī ir tajā brīdi. Bet ne aiz pieklājības.
Te vieta aizdomāties – kā tad pie mums ir patiesībā? Kā mums pašiem liekas? Piemēram, man personīgi nav grūti pateikt “Paldies” un novēlēt jauku dienu cilvēkam, kurš man sniedzis kādu pakalpojumu vai citādi palīdzējis. Arī tad, ja tajā dienā neesmu īsti omā, jo otrs cilvēks pie tā nav vainīgs.
Agrāk tam īpaši nepievērsu uzmanību, bet man liekas, ka arī es aizvien biežāk dzirdu šos laipnos vārdus un vēlējumus. Vai cilvēki mūsu sabiedrībā paliek laipnāki? Vai arī tā ir normāla atbildes reakcija uz to, ka viņi saņem pozitīvos vārdus no citiem? Iespējams, pozitīvais vairo pozitīvo.
Kādu laiku iepriekš nācās pāris nedēļas pavadīt slimnīcā. Pret savu gribu, protams. Pirms tam biju saklausījies gandrīz vai šausmu stāstus par nelaipno personālu un tādā garā. Tomēr es, kā jau biju ieradis, katram teicu Paldies par visu ko ar mani vai ap mani darīja. Pat sanitārītei, kura ar slapju lupatu vismaz reizi dienā “izbrauca” pa manu pagulti. Pretī vienmēr bija tāda pati laipnība un smaidi.
Bija arī viens “izņēmums”. Viena no māsiņām, rudmate, visu ko vien darīja, veica ar tādu … neteiktu ka nelaipnu, bet nesatricināmu “akmens seju” pavisam noteikti. Arī viņai veltīju savu Paldies par visu, ko viņa darīja. Dienu no dienas. Varbūt vietā teiciens, ka “… pat cietu akmeni var sadrupināt, ja ūdens lāses krīt vienā un tajā pašā vietā…”.
Arī rudmates “akmens seja” zaudēja savu stingumu. Iespējama arī sagadīšanās un mans laipnības “maratons” sakrita ar laiku, kad viņa rada risinājumu kādai savai privātai problēmai? Tomēr tas nemazina manu uzskatu par to, ka ar labām domām un laipnību var daudz ko panākt. Tikai jārīkojas. Būsim laipni un smaidīsim!
…
Views: 366
