Ja kāds man pajautātu, vai šogad ir bijusi īsta vasara? Tad atbilde būtu pozitīva.
Jo šogad man “sakrita” vienlaikus vairākas ļoti labas lietas. Kā piemēram, ļoti vasarīgi sveicieni no saules un daudz brīva laika. Ko gan vēl cilvēks var vairāk vēlēties?
Pavisam noteikti iepriekš minētajam varu pievienot tādu parādību kā slinkumu. Varbūt tomēr tā vienkārši bija vēlme nesteidzīgi un īsti baudīt šo vasaru? Neapgrūtinot sevi ar nodarbēm, bez kurām pavisam noteikti varu iztikt. Kādu laiku.
Varu nosaukt vienu no tām – jaunu rakstu radīšana un to publicēšana savā interneta vietnē. Vairākas “svaigas” ideja maisījās un joprojām maisās pa galvu, tomēr nu nekādi nespēju sevi piespiest apsēsties pie rakstāmlietām un tās (idejas ne rakstāmlietas) pārvērst ar acīm lasāmos vārdos un teikumos. Vasara bija spēcīgāka par mani.
Vienu dienu par iedomājos par to, kā gan radošo profesiju cilvēki spēj tādā vasarā noteiktajā termiņā, apjomā un kvalitātē no sevis izdabūt laukā vajadzīgo produktu – rakstu, video sižetu, interviju? Tas, manā skatījumā, ir tāds darbs, kurā veicot smadzenes jādarbina uz maksimālo jaudu. Arī šādā vasarā un augstos “grādos” laukā.
Darboties radoši, tas nav fizisks gabaldarbs – rakt no šejienes līdz turienei, paņemt šo te un aiznest nolikt tajā vietā. Kad “jāpiepūš vaigus”, tomēr var atslēgt domāšanu (radošo domāšanu) un jāpārvietojas starp ierādītajiem punktiem.
Ceru, ka fiziskā darba veicēji neapvainosies par šādiem maniem vārdiem. Pats esmu strādājis arī fizisko darbu un zinu – kā tas ir karstumā.
Joprojām apbrīnoju šos radošo profesiju cilvēkus. Jo šajā vasarā saule bezmākoņu debesīs un jūras mala ar dažāda raupjuma pludmales smiltīm tā vien vilināja prom no rakstāmlietām. Acis biežāk aizklīda pie dažādos toņos iedegušiem augumiem vai arī vēl gaišām, saules neskartām ķermeņu ādas joslām, kas tika daļēji piesegtas vai arī klusākās vietās bez emocijām atrādītas saulei. Tas viss bija stiprāks par mani. Par manu rakstīt gribēšanu.
Vasaras otrajā pusē devos uz kādu brīvdabas koncertu pie ūdeņiem – Usmas Saulrieta sonāti. Tā kā manī ideja par došanos uz šo pasākumu pie Usmas ezera nostiprinājās vien dažas dienas pirms pasākuma, nebiju rezervējis nevienu peldlīdzekli. Nolēmu, ka to skatīšos un klausīšos no tuvākā pretējā krasta Dižgabalragā.
Ērti iekārtojos uz niedrēs esošo peldošo platformu, sagatavoju foto kameru un video kameru. Aprunājos “par dzīvi” ar vienu no makšķerniekiem un skatījos, kā uz koncerta vietu dodas jahtas un motorlaivas.
Tad krastā starp priedēm piestāja kāda vieglā automašīna. No tās izkāpa divas gaišā, elegantā apģērbā tērpušās sievietes un ātri no auto jumta nocēla divus SUP dēļus. Pavisam drīz viņas jau nesteidzīgi airējās uz koncerta norises vietu ezera šauruma pretējā krastā.
Redzētais “pielika punktu” manām šaubām – pašam pirkt vai nepirkt SUP dēli. Tā rezultātā šīs vasaras beigu daļa kļuva vēl interesantāka – apgūstot prasmes noturēt līdzsvaru stāvot uz šī šaurā peldlīdzekļa, kuram piemīt tendence visu laiku atgādināt par iespēju iekrist ūdeni.
Tad kāda gan vairs var būt “runa” par radošu rakstīšanu? Nav jau “maizes darbs”, kas padarāms noteiktā termiņā. Nāks vēsāks laiks un īsākas dienas, vairāk laika paliks ierastām rudens – pavasara sezonu nodarbēm. Tā kā īss “sausais atlikums”, ka īsta vasara nav priekš manis … lai rakstītu.
Views: 73
