Neesmu no tiem, kuri vismaz reizi gadā dodas tālā ceļojumā uz siltām vai citādi interesantām zemēm. Tomēr tā sagadījies, ka dzīvē bijusi iespēja skatīt daudzas svešas zemes “īstermiņā” – darba braucienos. Tiem sava specifika. Man ir pārliecība, ka viena no vērtīgākajām jebkura brauciena daļām ir abpusēji interesantas sarunas ar sastaptajiem cilvēkiem.
Citās zemēs dzīvojošiem īpaši interesanti mēs, no Latvijas, bijām deviņdesmitajos gados. Pēc tā ilgā padomju laiku perioda, par kuru aiz robežām dzīvojošie nezināja neko, vai arī ļoti maz un stipri sagrozītā veidā.
Reiz viesojoties kādā zviedru ģimenē pie vakariņu galda kaut kā īsti nevedās sarunas un beidzoties pieklājības pēc pavadītam laikam jau sākām atvadīties. Tajā brīdī pamanīju, ka uz plauktā esošā zviedru globusa trīs Baltijas valstis attēlotas pavisam nepareizās vietās. Parādīju to namatēvam.
Šis fakts izrādījās sava veida “grūdiens” atzīt to, ka tā īsti viens par otru (kaimiņiem) nekā nezinām, kaut starpā tikai nelielā Baltijas jūra. Sēdāmies pie galda un nu jau abpusēji interesantas sarunas turpinājās vēl vairākas stundas.
Līdzīgas sarunas bijušas arī tautiešiem, kuri tajā laikā dzīvoja ārzemēs. Te gan piebildīšu, ka tās reizēm kļuva “karstas”. Saprotams, ka tautieši vispirms vēlējās uzzināt kā mēs dzīvojām līdz tam un dzīvojam tagad. Par to viņiem bieži bija diezgan maldīgs viedoklis, ko apzināti veidojušas varas iestādes un … Latvijā dzīvojošie, kuri tajā laikā sāka aizvien vairāk ciemoties pie ārzemju radiem. Stāstot par to, cik Latvijā grūta dzīve un tā lūdzot (dodot mājienus) mantiskām dāvanām un naudas atbalstam. Tāpat nācās uzklausīt padomus, kā mums, Latvijā, jādzīvo, kas reizēm arī bija karsto diskusiju sākuma punkts.
Viena no reizēm, kad satiku Kanādā dzīvojošos tautiešus, bija 1990.gada martā. Laikā kad Lietuva deklarēja savas valsts neatkarības atjaunošanu un Gorbačovs kļuva sarkans – “sprāga gaisā” no niknuma par lietuviešu uzdrošināšanos. Kanādas TV bija daudz sižetu par notikumiem Lietuvā un pieminēto Gorbačova reakciju. Tautieši lūdza tulkot sižetos dzirdamos krievu valodā tekstus, jo angļu valodā tas reizēm bija visai tālu no oriģinālā.
Nebiju liels alkohola cienītājs, bet bieži tādas sarunas notika vai nu kādā bārā, alus zālē vai citā omulīgā vietā. Man patika kāda Šveices kolēģa teiktais tādos vakaros: “Mūsu darba diena ir galā. “Izslēdzam mikrofonus” un pārstājam būt savas zemes oficiālie pārstāvji. Runājam, ko paši domājam”.
Šim rakstam pievienoju kādu fotogrāfiju no patīkamām sarunām kādās mājās Kanādā, jaukā atmosfērā. Tādās reizēs svarīgi, lai mēle nekad nebūtu sausa. Nē, nē, tajā vakarā divatā neizdzērām attēlā redzamo lielo vīna trauku. Tik sarunas risinās vēl raitāk, ja “rezerves” visu laiku ir turpat blakus, rokas stiepiena attālumā.
…
Views: 1497
